Vai tiešām pastāv iespēja, ka cilvēcei vajadzēja gadsimtu attīstību, sarežģītu pikseļu labirintus un neredzamu tīklu savienojumus, lai beigu beigās atkal no tālu domu lidojuma un dzejiskas tēlainības atgrieztos pie primitīviem zīmējumiem uz savu alu (lasi – profilu) sienām?
Tāda gandrīz gredzenveida kompozīcija sanāk. Gluži kā ar informāciju. Tiecoties laukā no tās vakuuma, esam nonākuši pārbagātībā, kurā vairs nevar saprast, ko ķert, ko grābt, ko apstrādāt, ko atstāt nepamanītu. Bet vai tad pareizi būtu visu ignorēt, nonākot atkal tajā pašā vecajā tukšuma telpā? Vai kā ar tūristiem – kad par daudz, tad par skādi un no popularizēšanas atkal jāatgriežas pie ierobežošanas. Bet vai tāpēc vajadzētu aizliegt ceļot, atgriezties pie dzimtās sētas pagalma un laukā no sava ciema kāju nespert?
Absurds, protams. Un tieši tāpat arī par lasīšanu jautājumu patiesībā nav. Tas ir jādara. Jālasa. Arī to, kas starp rindām. Arī to, kas fonā un kontekstā. Jāinteresējas par notikumiem apkārt, par pārmaiņām gan lielajā politikā, gan savas un galvaspilsētas pašvaldībā, par izglītību un citām nozarēm – pat ja brīžam no ziņu daudzuma ir nogurums un šķiet, ka prāts vairs pretī neņem. Jo, gribi negribi, – viss, kas apkārt, mūs pašus vien ietekmēs.
Kad tas beidzot līdz galam skaidrs, tad arī jautājuma vairs nav, vai bibliotēkas (un – šā brīža joprojām nepabeigto diskusiju kontekstā – gribas piesaukt arī vēl citas kultūras būves) jāceļ un jālieto – tām būs būt tagad un vēl nākamos gadu simtus. Ja ne vairāk, tad kaut vai tik daudz, lai mums atgādinātu, ka gudrība pati no sevis nerodas. Tā jākrāj. Un tad jāliek lietā.
Šīs SestDienas, 30. augusta – 5. septembra, numurā lasiet:
TĒMA. Lasīs arī otrajā simtā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadē direktors Andris Vilks par to, ko var pierādīt tikai pēc Gaismas pils uzcelšanas, kura informācija ir vistrauslākā, un par Daugavas faktoru.
POLITIKA. Bez kosmonautiem. Jaunajam Rīgas mēram Oļegam Burovam jau apnikuši jautājumi par Ušakova kaķiem un 9. maiju. Viņa CV saistībā ar darbu pašvaldībā ir garš, un līdzgaitnieki to izceļ arī kā priekšrocību, kādēļ augstajā krēslā viņš ievēlēts.
PASAULĒ. Meklē glābiņu no tūristiem. Daudzviet Eiropā ceļotāju skaits sasniedzis griestus un rada lielas neērtības vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc atsevišķu pilsētu vadītāji jau domā, kā samazināt ciemiņu barus.
SestDienas SALONS. Jauda no pasaules malām. Auļi ir devušies pasaulē, lai satiktos un iepazītos ar dziedātājiem, kuri turpina senas un neparastas dziedāšanas tradīcijas un tehnikas, un savij tās ar mūsu pašu tautasdziesmu mantojumu. "Vīri vokalizē, un var dzirdēt, kā skan pasaules malas," saka grupas līderis Kaspars Bārbals, skaidrojot, kāpēc Auļi šoreiz vēlējušies vīriešu pasauli un starptautisku vērienu.
PIEREDZE. Jezupa kafijas skola. „Nebija miera,” nepieciešamību darboties Lendžos skaidro Oskars Maculevičs, kurš pametis darbu kādā lielā telekomunikāciju uzņēmumā, lai kopā ar sievu un diviem bērniem atgrieztos mājās. Šeit – Rēzeknes pievārtē – top Kuup kafija, kas vienlaikus ir arī mēģinājums meklēt autentisko Latgales kafijas garšu.
FOKUSĀ. Cilvēki, pārcilvēki un dievišķie. No 3. līdz 8. septembrim Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma astoņu filmu izlase piedāvās humānus un fascinējošus ekrāna stāstus, kuru saknes nākušas no mums pazīstamiem arhetipiem.
CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Atlantijas tuklīšu maršs. Linkolnšīra Anglijā ir rūpniecības reģions, mājas proletariātam un viesstrādniekiem, tomēr arī te ir savs kūrorta rajons – Skegnesa Ziemeļu jūras krastā. Skotijā un Orkneju salās skatītie Atlantijas tuklīši, amizanti putniņi ar oranžu knābi, paliek tikai gaišās atmiņās, jo te tuklo ir daudz vairāk, turklāt – skaļi, brutāli un notetovēti no galvas līdz kājām. Bravūra un miesa te veļas pa priekšu līdz brīdim, kad to vairs nevar panest. Esi sveicināta, debesu mala, aiz kuras aizspraustas karotes!
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, SPORTS SEPTEMBRĪ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.