Cenzūras DNS © DIENA(3)
Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērkaķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes simbolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?
Četri izsmēķi un dopings © DIENA
Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktatorus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepiekrist.
Labrīt! © DIENA(4)
Biju te nesen Eiropas dienvidgalā. Tur vēl turpinās alus un sauļošanās sezona, viss kā pie cilvēkiem, un vienīgo perverso ainu redzēju lielveikalā – kad tu no plus 20 grādiem un palmām ieej viņu Spices analogā un ieraugi baltām pūkām apkaisītu Ziemassvētku egli, patiešām kļūst jocīgi ap dūšu.
Sveika, mūžīgo studentu rota! © DIENA(9)
Demokrātijai ir viens diezgan nepatīkams trūkums – nevar balsot mirušie. Jo mirušie atšķirībā no nepilngadīgajiem, par kuru balsošanas tiesībām iestājas visa veida revolucionāri, zina, ka pasaule nav sākusies ar viņiem; daudzi no viņiem labāk par jebkuru citu zina arī to, kur noved revolūcijas.
Sveiki lāčplēši un lāceņplēses! © DIENA(11)
Lai gan par Latvijas lielāko noslēpumu parasti tiek uzskatīts tas, ka Latvijai nav noslēpumu, ir tomēr itin daudz lietu, kuras klāj noslēpumaina vai neizskaidrojama aura.
Labrīt! © DIENA(1)
Mūsu bijušais kolēģis, kādreizējais Dienas sporta nodaļas vadītājs Arturs Vaiders droši vien bija cerējis mantot savas dzimtas ilgdzīvotāju gēnus un noraut līdz simt gadiem. Tad viņš būtu paguvis savā stilā uzrakstīt spilgtas atmiņas gan par savām, gan savu senču gaitām.
Labrīt! © DIENA(36)
Ja gribat uzzināt, kas mājo latvieša dvēseles tumšākajos stūros, nav nepieciešams vest viņu caur nebaltas ādas krāsas birztaliņu vai stumt praidistu pilnā skapī, jo ir kāds daudz efektīvāks marķieris – skolas obligātās literatūras saraksts. Pat cilvēki ar vārdu tad pazaudē piesardzību un pilnu krūti metas publiskās telpas čūsku midzenī apgalvot, cik ļoti visi šie cibiņi, antiņi, dullie daukas un pārējie neveiksminieki sērdieņi kaitē skolnieku psihiskajai veselībai un karjerorientācijai, bet tie, kas slēpjas aiz nikiem, obligātās literatūras vērtējumā ir vēl tiešāki: "Prātā nenāk piedzīt bērniem galvu ar bankrotējušu kaķīšu vaimanām vai sētā iesprostotas, bezperspektīvas kalpones jūtu uzplūdiem!" Jūs dažu labu kaimiņu varbūt tā arī visu mūžu tuvāk neiepazītu un turētu viņu par klusu un labsirdīgu mauriņa pļāvēju, ja nebūtu šā obligātās literatūras cinīša, pret kuru gāžoties taptu redzams, kādas vērtības šim kaimiņam īsti ir viņa garamantu vezumā.
Tādi mēs tipi © DIENA(2)
Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.
Bokseru miega zāles © DIENA(1)
Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Kad tā padomā, šis vecais labais teiciens par to pašu kopbildes ieraudzīšanu vien runā.
Veidenbaums, Soross un mizgrauži © DIENA(8)
Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.
Stiprums un tilpums © DIENA(2)
Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?
Starp tautas svārstībām un kafijas šļakatām © DIENA(3)
Šonedēļ, ceļojot drusku laikā un ciemojoties vietā, kurā atmiņu man krietni vairāk nekā tur esošo pastāvīgo iedzīvotāju, ļāvu atklātās jūras vējam izpūst galvu tukšu un domāju par to vietu, kur sākas krasts. Ziemā tās smilšu līnijas šeit vispār nav, vienmēr šķiet, ka ūdens jau tūlīt, tūlīt smelsies mājās un kāds lielāks vilnis taisni no gultas aizskalos jūrā. Nebūs pat sērfa dēlis jāmeklē. Un varbūt vēl pēc gadiem simts šajā vietā tiešām skalosies ūdens – nez vai tad būs vēl kāds, kas zinās stāstīt par to pasauli, ko būs apseguši viļņi un ūdens padarījis par zemūdens fantāziju.
Pegazs kā pildīta pīle © DIENA(1)
Ir tādi brīži, kad nekas nav ne slikti, ne labi, vienkārši ziņu apkārt par daudz un galva mūžīgi nogurusi no mēģinājumiem saprast un atlasīt svarīgo; notikumi rausta uz visām pusēm tā, ka nevar ne izsekot; interesantais jau ir nokavēts, bet priekšā esošais paredzami garlaicīgs un pārāk sauss, pat ja vajadzīgs. Vārdu sakot – īstā dzīve, šķiet, notiek citā dimensijā, iedvesmas nav un tās avoti pilnīgi izsīkuši. Ko darīt?
10 tūkstošu tukšā telpā © DIENA(1)
Ko var darīt ar tukšumu? Un ko tieši jūs iesāktu ar tukšu telpu, ja jums tādu iedotu? Uzreiz piepildītu vai atstātu, kā ir, – lai dzīvo savu dzīvi un pati sevī atrod pilnību?
Par jauniem un īpašiem sākumiem © DIENA
Savu pirmo 1. septembri atceros ļoti skaidri. Biju sarkastiski noskaņota pret visu apkārt notiekošo, bet īpaši pret skolotājas droši vien visnotaļ labi domāto dāvanu – papīra gaili zīmuļa galā; uzreiz ieņēmu vietu pēdējā solā, uz ilgiem gadiem noslēdzot ne tikai nesalaužamu mīlestības derību ar šo novietojumu gan mācību iestādēs, gan jebkurā citā auditorijā, bet arī blakussēdētājiem; un visbeidzot – tā arī paliku neizpratnē, kāpēc tieši 1. septembris ir tas sākuma datums.
Bēgot no plakanā © DIENA
Cik drošticamas zināšanas, jūsuprāt, ir par to, vai Zeme ir apaļa? Un ko īsti domājat par gravitācijas teoriju? Esat pārliecināti? Redz, ir cilvēki, kas mēģina pārliecināt vēl arī citus, ka Zemes apaļums ir sazvērestības teorija un plakanums ir īstais virziens. Ko jūs tādiem atbildētu, kā argumentētu savu nostāju (protams, ja tā ir citāda)?
Labrīt! © DIENA
Ir bijuši ļoti bagāti sēņu gadi, ir bijuši gadi, kad sēņu ir maz, bet tādus gadus, kad būtu jau augusta otrā puse un joprojām tikai gailenes un tās pašas ne katrā gaileņu vietā, es īsti neatceros. Ja es dzīvotu tālu no Latvijas, tad, šito dzirdot, droši vien domātu, ka nu jau visus sēņu mežus paguvuši izcirst, tāpēc sēņu nav. Tā kā es dzīvoju tepat, tad man ar šādu vienkāršu izskaidrojumu nepietiek, jo es zinu, ka manas sēņu vietas vēl stāv neaiztiktas, tikai pašu sēņu kā nav, tā nav – pat slepenākās baraviku vietas tukšas, tikai pa izkaltušai ērcei mētājas.
Visīstākie indiāņi un skaudība
Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.
Pūtvējiņi politika © DIENA(3)
Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu
par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.
Sēnes un vibrācijas © DIENA(3)
Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.