Šonedēļ SestDienā: Bez mīlestības nedzīvojiet © DIENA(25)
Visi sūdi atkāpjas, ja ir mīlestība! – pārliecinoši un stingri saka rakstniece Inga Gaile. Un valdība nedrīkst noteikt, ar ko gulēt. Punkts. Kādi gan argumenti vai iebildumi varētu būt pret tik (citējot jau drusku aizmirstus klasiķus) "cietu" pārliecību?
Šonedēļ SestDienā: Sveiks maijā! © DIENA(2)
Īss ir brīdis pavasarī starp 4. un 9. maiju, vēl īsāks nekā tas laikaposms, kad 4. maijs Rīgā bija lielāki svētki nekā 9. maijs un Latvijas galvaspilsētas mēri nerotājās ar Georga lentītēm, lai gan vēl nebijām ne NATO, ne Eiropas Savienībā, ne Stambulas konvencijā, kas nu gatava aizsargāt manas tālajā bērnībā nepiepildāmās tiesības iet sieviešu pirtīs un tualetēs, ja vien mans iekšējais konstrukts atbilst šai vēlmei.
Šonedēļ SestDienā: Labrīt! © DIENA(6)
Vai esat redzējuši Nastavševa brīnišķīgo izrādi Vecene? Ja esat, tad droši vien neapstrīdēsiet apgalvojumu, ka pirms dažām dienām laiks laukā bija tieši tik harmsisks kā Vecenes pirmajā ainā, kas sākās ar to, ka viens no aktieriem izskrēja plāna vidū un pārlaida pār lūpu, precīzākajās izrādēs trāpīdams pa kādam šļakstam pirmajā rindā sēdošajiem uz kurpēm.
Šonedēļ SestDienā: Mazā cinīša spēks © DIENA(9)
Diezin vai tam mūsu sencim, kuram pirmajam ienāca prātā slavenais izteiciens par mazajiem cinīšiem, kas var sagāzt lielu vezumu, bija kāda nojausma par atomu grandiozo spēku. Šajās dienās aprit 30 gadu kopš Černobiļas sprādziena, kas ne tikai skarbi nodemonstrēja šo izcili mazo "cinīšu" postošās iespējas, bet arī sagandēja tūkstošiem cilvēku dzīvi, piedevām uzskatāmi parādot, ka ir tādi spēki, kuru ļaunumu tā īsti var aptvert tikai laika gaitā.
Šonedēļ SestDienā: Kai mozi bārni © DIENA(1)
"Kas uotruoks – zyrgs voi mašine?" Šis eksistenciālais jautājums, domāju, kādu laiku varētu būt nodarbinājis ne tikai katru kārtīgu lauku puiku, bet krietni plašāku publiku. (Paldies Dievam un, domāju, pie viena arī Svētajam Jurim, ka empīriskā ceļā tam ir atrasta atbilde un tā pat ir iemūžināta kinolentē.
Šonedēļ SestDienā: Mūsu laika hercogi © DIENA(3)
Ir tādi cilvēki, par kuriem vispār nav iespējams domāt citādi, kā tikai ieliekot viņus ideālās situācijās, kas ir ārpus laika un ikdienas. Piemēram, Imants Lancmanis. Pieminot viņu, uzreiz jādomā par hercogiem un prinčiem rožu vidū lēni staigājam pils parkā, galma mūziku un aristokrātu zudušo (vai varbūt vēl zūdošo) laiku.
Šonedēļ SestDienā: Tur jau tas joks © DIENA(1)
Kas ar mums notiek, ja no traģēdijas mūs šķir vien īss sprīdis? Ja ietiepīgi izbēgam no nāves? Ko varam teikt, ja esam ierauti cīņā, kuru neesam izvēlējušies? Vai mums tomēr ir tiesības būt laimīgiem? Nikolā Ozano dzīvo Briselē, Shārbēkā. Ar viņu nekas nav noticis. Šie ir viņa jautājumi dienās pēc pagājušajā nedēļā Beļģijas galvaspilsētā nograndušajiem sprādzieniem.
Šonedēļ SestDienā: Par dārzkopību un pilīm © DIENA(2)
Kas ir vislabākais psihoterapeitiskais pretkrīzes līdzeklis? Skaidrs, ka dārzkopība. Vismaz latvietim. Vismaz Salaspilī, jo mūžam smaidīgais Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns tam ir staigājošs pierādījums. Lai cik ilgi ievilktos ziema ārā, viņa oranžērijā pavasaris ir vienmēr, un par tur atrodamajiem brīnumiem pats botāniķis stāsta tā, ka ne tikai pavasari, bet pat tropus spēj pieburt.
Šonedēļ SestDienā: Ideālā pasaule © DIENA(4)
Savulaik mēdzu iztēloties un pie sevis spriest, kādi izskatītos cilvēki, ja viņiem būtu astes. Joprojām domāju, ka, atstāti bez tām, esam negodīgi apdalīti. Nu, iedomājieties, cik daudz krāsaināku un arī vienkāršāku tas padarītu dzīvi – pavisam viegli varētu pateikt, kurš draudzīgs un uz jokiem noskaņots (nebēdnīgi kūļīga aste), kurš tikko izbārts (kājstarpē iežmiegta), kurš drusku augstprātīgs un stīvs (stingri izslieta) un kurš jau trešo dienu ar sievu kašķējas (drusku tā kā noplukusi aste). Tas jau, kā pie kaķiem, jūs sakāt? Bet kurš teicis, ka kaķu pasaule nav ideāla?
Šonedēļ SestDienā: Labrīt! © DIENA(7)
Marta sākums ir papilnam apstiprinājis manu pirms nemaz ne tik daudziem gadiem izveidojušos pārliecību, ka marts ir ziemas mēnesis. Tad jau aizvadītais februāris bija vairāk pavasaris. Laikam ar iepriekšējo priekšstatu par martu kā pirmo pavasara mēnesi biju inficējies no latviešu bērnu literatūras, tostarp nupat aizklapētā padomju bērnu žurnāla Zīlīte, kura marta numurus ikreiz rotāja pūpolīšu un sniegpulkstenīšu zīmējumi un attiecīgi dzejolīši, tāpēc ikreiz, kad marts uzglūnēja ar kādu nāvīgu lāsteku sākumā vai metru biezu sniega kārtu beigās, tā šķita negodīga rīcība no starptautiskā imperiālisma puses.
Šonedēļ SestDienā: Latvietis, krievs un ukrainis © DIENA(60)
Pirms vēl bija anekdošu sērijas par blondīnēm un vidējiem latviešiem, bija joki par visdažādākajām situācijām, kas vienmēr sākās ar stāsta varoņu tautību uzskaitījumu: "Latvietis, krievs un…" Viņi mūžīgi iekūlās visdažādākajās situācijās, no kurām katrs izkūlās pa savam. Stereotipu atražošana, teiksiet? Varbūt.
Šonedēļ SestDienā: Suminājumi un statuetes © DIENA(11)
Kāda atšķirība starp Boņuku un Oskaru? Principā jau nekāda, ja nu vienīgi materiāls – viens no Latgales māliem taisīts, otrs Holivudas zelta apspīdēts. Viss pārējais kopīgs – tā ir atzinība par talantu, par īpašu varēšanu, par uzdrošināšanos mēģināt un piemēru pārējiem. Gluži tāpat kā vēl pavisam svaigi Berlīnē režisora Renāra Vimbas filmas _Es esmu šeit nopelnītais Kristāla lācis_. Mazliet pārfrāzējot slavenus teicienus par vēsturiskiem notikumiem, pat varētu teikt – maza statuete cilvēkam, liela iedvesma pārējiem.
Šonedēļ SestDienā: Par mākslu, rasolu un ģēniju dzirksti © DIENA(5)
Strīdi par to, kas īsti ir māksla, kur tā sākas un kur beidzas, kādēļ Rotko gleznas priekšā viens var pazaudēt laika izjūtu, bet cits redz tikai izkrāsotu kvadrātu un "pats tā varētu", droši vien nebeigsies nekad. Tāpat kā leģendas par māksliniekiem un viņu bohēmu. Tāpat kā vēlme pēc kaut kā koša un krāsaina – gan vizuāli, gan skaņās un sajūtās – Latvijas ziemas pelēkajā laikā.
Šonedēļ SestDienā: Atzīšanās mīlestībā © DIENA(5)
Ikviens mīlasstāsts sākas ar dopamīnu. Kad tā daudzums ir sasniedzis vajadzīgo līmeni, iesaistās testosterons un estrogēns, un ķimikālijas piešķir mums spējas, kas iepriekš nav piemitušas. Skan pārāk zinātniski? Tā jau ar to mīlestību ir – nekas, izrādās, nav vienkārši. Un gluži vienalga, vai ļaujamies vispasaules mīlestības drudzim noteiktā datumā vai, līdzsvaroti audzējot un saudzējot sevī sajūtas un pieķeršanos, ejam viens otram aizvien tuvāk, noārdot mūrus un attīrot svarīgo.
Šonedēļ SestDienā: Pret pelēcību ar magnolijām © DIENA(2)
Pērtiķa figūriņu komplekts no cikāžu nomestajiem apvalkiem un magnoliju pumpuriem – rietumnieka ausīm skan tā eksotiski nereāli. Ķīnas pusē tūlīt svinēs Jauno gadu, un notiek gatavošanās ne pa jokam. Galu galā – jāsvin vismaz piecpadsmit dienu. Turklāt jaunais Pērtiķa gads būšot ugunīgs. Visi, kam saknes austrumzemju pusē, šajā laikā brauks pie savām ģimenēm, kā katru gadu, radot arī problēmas transporta sistēmā un, ja ne apstādinot, tad vismaz krasi samazinot biznesa straujo ritmu. Kaut kā tomēr skaisti tas izklausās – tieši tik sparīgi un bez kompromisiem svinēt. Svinēt dzīvi.
Šonedēļ SestDienā: Nesalauzt garu © DIENA(7)
Klimats mūsdienās kļuvis tikpat saraustīts kā cilvēka apziņa, lai gan diez vai laika vecis, dabas mātes un visas citas būtnes, kas regulē siltumu un slapjumu, būtu tā nokāvušies ar informācijas plūdiem, proti, sinoptiķu prognožu analīzi, ka tiem trūktu laika līganai pārejai no rudens uz ziemu un atpakaļ un viss būtu jādara pa kaklu, pa galvu.
Šonedēļ SestDienā: Caurvējš ir skaists © DIENA(22)
Ja tā pavisam agri iziet pilsētas ielās, kad centīgi sētnieki vēl nav paspējuši sakaisīt sāli un rūpīgi uzskaitītas tehnikas vienības visu baltumu sašķūrēt vienā neglītā čupā, var redzēt pēdas. Tās paliek kā klusi liecinieki par ceļu, ko ļoti vēli vai pavisam agri gājēji paspējuši iemīt, vientuļi dodoties savās nakts gaitās vēl pirms jums.
Šonedēļ SestDienā: Rētas, kas mūs veido © DIENA(11)
Šauj! Un šauj pa īstam. Tās ir manas atmiņas par barikādēm. Biju par mazu, lai mani laistu uz Doma laukumu pie ugunskuriem un lai mani tajās janvāra dienās skartu tāds patriotiskā pacēluma vilnis, kāds uzbangoja pieaugušajos. Pēc tam – jā. Vēlāk arī manā bērna apziņā kļuva skaidrs, ka mums tagad ir sava valsts un cik ļoti svarīgi tas ir.
Šonedēļ SestDienā: Iedvesmai © DIENA(10)
Reizēm savus elkus vajag satikt. Tas var ne tikai iedvesmot, bet pat atvērt jaunus apvāršņus, jo varbūt mūsu sapņi aug mums līdzi un nekur nepazūd. Varbūt nejaušas tikšanās – gan tiešas, gan it kā attālas – ir tieši tās, kuras noliek mūs īstajās vietās, ļauj doties pareizajā virzienā un satikt tos, kuri jāsatiek. Ļauj nepazaudēt dvēseli un prieku par to, ko dari.
Šonedēļ SestDienā: Ļoti personīgi © DIENA(15)
Vai mums ir vajadzība pēc mūžīgās dzīves? Nav. Dzīvība ir brīnums tieši tāpēc, ka gaistoša, saka dzejnieks Knuts Skujenieks.Un smadzeņu vērtība ir arī aizmiršanā, jo citādi cilvēks neatšķirtos no elektroniskas ierīces. Dzejnieks Ziemassvētku eglīti jau izvēlējies savā dārzā un cer nepiedzīvot pasaules karu. Viņam to sakot, tas liekas tieši tik vienkārši. Nepiedzīvot karu, būt mazākiem žmogiem, pašiem sev nespļaut ģīmī, tad arī citi nespļaus.