Nespiesties virsū © DIENA
Eži šobrīd, modušies no ziemas miega, esot ļoti aktīvi un bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem vakaros pastaigājoties pa Rīgas un citu pilsētu ielām. Citiem vārdiem: laimīgi klimst apkārt, kamēr cilvēkiem četrās sienās jāsēž. Un labi, ka viņi tā dara, – šis fakts man personīgi ļāva šonedēļ sasmaidīties un sākt domāt, vai gadījumā mežs nenāk pilsētā, savukārt tas lika aizdomāties par bērnību un pasakām…
Nav jābūt pūkainam © DIENA(1)
Mākslai un saturam nav jābūt pūkainam, tam jābūt nekaunīgam un provokatīvam, ar kārtīgu devu ironijas. Tas ir tas, kas cilvēku zobratiem liek griezties. Es uzskatu, ka jebkam, ko es veidoju, ir jāizraisa emocijas – vienalga, sliktas vai labas. Tik enerģiski noskaņots pat pandēmijas laikā ir Jānis Krīvēns.
Svētki. Enter © DIENA(1)
Izpratne, atbalsts, īstais joks visgrūtākajā brīdī un vienkāršs smaids no sveša cilvēka šobrīd var likt kaut uz īsu brīdi bezgalīgi mīlēt pasauli. Un arī otrādi. Lietas, par kurām citā situācijā vispār nesatrauktos, un asāka intonācija, kuru citkārt varbūt pat nepamanītu, pēkšņi var šķist nevajadzīgi skarba.
Vidējā distance © DIENA(2)
Līdz ar jaunajiem noteikumiem par ne vairāk kā divu cilvēku atrašanos kopā divu metru attālumā aizdomājos, cik tad parasti ir tā vidējā latvieša distance no otra un kādā rādiusā ierasti beidzas mana privātā telpa, kurā labprātīgi nevienu svešu nelaižu un kuru mēģinu instinktīvi ieturēt, pat ja otrs tikpat centīgi vēlas to pārkāpt. Izmēģināju arī tiešām pastaigāties un sarunāties, vienlaikus ievērojot noteikto atstatumu. Nav neiespējami, kaut jāatzīst, ka, ja pastaiga notiek tādā publiskākā vietā, tiešām personīgas un sensitīvas tēmas labāk vis necilāt. Tā, lūk, ja par to praktisko pusi un, tā teikt, Koronas laiku ikdienu.
Uz pauzes © DIENA
Pirms dažām dienām, kavējoties ziņu slejās un vienlaikus izmēģinot jaunas pieejamo tehnoloģiju izmantošanas iespējas, man radās pavisam nopietns jautājums: par ko es domāju agrāk? Pirms TAS vēl bija noticis un ne tikai ziņās, bet arī apkārtējo sarunās bija arī citas tēmas, ne vien visur esošais vīruss un tā radītās blaknes?
Mājbūšana © DIENA(4)
"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.
Vīruss velk uz mūsu pusi © DIENA(21)
Kamēr dabā turpinās pavasaris un Putins Krievijas dzīves mitoloģizācijas centienos ir nonācis līdz politiskās nemirstības pakāpei, Latvijas sabiedrība sastingusi vīrusa gaidās.
Histērijas iedvesmotie © DIENA(13)
Kā var saprast, ka Latvijā cilvēki nervozē un nejūtas droši? Ja veikalu plauktos sāk pazust griķi. Tieši tik vienkārši.
Izvairīšanās no pelēkā © DIENA
Ļaunais pelēkais vilks, pelēkās peles sindroms, no kura jātiek vaļā, vienmuļā pelēkā ikdiena un pelēcība, ne personība. Šķiet, jau no bērna kājas mums tiek iestāstīts, ka pelēks nav labs – ja ne gluži slikts, tad katrā gadījumā rutīnas pilns un neinteresants. Varbūt arī tādēļ biedēšana ar pelēko sarakstu tik labi iedarbojās – skat, lielās bailes tikt tajā iekļautiem nu garām, un varam dzīvot tālāk, skaļi uzelpojot.
Dzelzsgriba darbībā © DIENA
Pēdējās nedēļas bijušas vētrainas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr piejūrā ārdījās vējš, ne tikai gāžot pavisam burtiski no kājām nost, bet arī brucinot un ārdot stāvkrastus, tiesu lietās iesaistījās PR veidotāji, pierādot, ka mūsdienās tik tiešām galvenais ir tēls sabiedrības acīs – tad var itin viegli nonākt pat līdz citas valsts preču boikotam, dažiem pat neaizdomājoties, par ko vispār ir strīds un vai nedaudz kritiskas attieksmes tomēr arī nenāktu par labu. Jebkurā jautājumā.
Improvizācija ar pazudušo urnu © DIENA(2)
Politika nudien ir sarežģīta lieta. Nepietiek savākt domubiedrus vienuviet – pēc tam vēl viņi jānotur kopā un jāorganizē viņiem sapulces. Un, ja vēl pazūd balsošanas urna un ja sakrīt ne tie cipari, tad pavisam…
Izmantot exit iespēju © DIENA(2)
Nezinu, vai jums kādreiz ir sanācis būt kādā no Lielbritānijas nosacīti mazajām pilsētiņām (proti, ne Londonā), bet tie, kam ir, visticamāk, varēs man piekrist, ka daudzie joki par britu izslavēto mieru, nav nekas īpaši pārspīlēts.
Labrīt! © DIENA(3)
Nākamajā nedēļā sinoptiķi mūs brīdina par iespējamu senaizmirstu dabas stihiju, ja vien tu neesi pārvērtis gultā tukšo ledusskapi un tāpēc ar kaut ko līdzīgu sastopies ik nakti, – austrumu rajonos varot uzsnigt.
Labrīt! © DIENA(4)
Neapskaužu dažu labu Krievijas iedzīvotāju, kurš pēc 14. janvāra Starij Novij God jeb cara laika Jaungada svinībām, nākamajā dienā paģirās modies, uzzināja, ka valstī ir jauna valdība, atlaists ģenerālprokurors, pasludināta Krievijas likumu prioritāte pār starptautiskajiem, piemēram, Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, un ka arī Putins negribot visu mūžu būt prezidents. Droši vien šis cilvēks drudžaini mēģināja atcerēties, ko tādu viņš varēja būt sastrādājis Vecā Jaungada svinību karstumā un vai viņa sastrādātais nav negaidīto pārmaiņu iemesls.
Smilšu kastes noteikumi © DIENA
Kamēr Saūda Arābijā snieg, Latvijā no ziemas baltuma joprojām ne vēsts. Un, kamēr vidusmēra latvietis, protams, vismaz drusku nīgrojas un čīkst, ka ziema tāpat kā valsts noteikti nozagta un nez vai vairs atgūstama, laika ziņu vispazīstamākā seja Toms Bricis apgalvo, ka klimata pārmaiņām tajā tikai daļēja vaina – pirms pusgadsimta ziema bijusi teju tikpat zaļa un aukstuma nemocīta.
Kārtīga zīmēšanās © DIENA
Kas ir veiksmes atslēga? Kā mūsdienās veidot kaut ko, kas būtu reizē kvalitatīvs un pieprasīts, citiem interesants un radītu prieku arī pašiem tā radītājiem?
Vecais. Jaunais © DIENA(1)
"Divitūkstoš divdesmitais gads / neaicināts atnāk pats…" – man pretī sēžot, rezignēti nopūšas kolēģis Egīls Zirnis, atsaucoties pats uz savu dzejas darbu, kas tapis pirms trīsdesmit gadiem. Laika ritējums, relativitāte, mūsdienu straujums un neizbēgamība aprakstīti, apjūsmoti, lamāti un cildināti jau gana daudz, tāpēc šoreiz nevis par laiku, bet to otro daļu – atnākšanu. Vai, precīzāk, – satikšanos.
Bez sirds neiztikt © DIENA(5)
No melnā cauruma ilgi gaidītās ieraudzīšanas un liesmojošas katedrāles Parīzes vidū līdz veselu ēru beigām pašmāju politikā un brūkošiem tiltiem Rīgā. Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo izņēmumu nav – notikumu arī 2019. gadā netrūkst, tie jau sastājušies glītā virtenē, lēnām nogulsnējas. Kuriem no tiem būs ilgstoša pēcgarša, kuri aizmirsīsies jau svētku virpulī?
Latviešu vīzija © DIENA(6)
Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?
Labrīt. © DIENA(3)
Sakritība, protams, bet zīmīga – lielais Latvijas zinātnes vēstures pētnieks, akadēmiķis Jānis Stradiņš aiziet viņsaulē tieši tādā brīdī, kad aktivizējas pašu latviešu mēģinājumi latviešu valodai ierādīt vietu etnogrāfiskā aizkrāsnē, pasludinot, ka tai nav vietas starptautiskajā zinātnē. Protams, no Izglītības ministrijas ik pa laikam nāk ārā dažādi brīnumi, ar kuriem baidīt ne tikai bērnus, sākot jau ar darbinieci Eviju Papuli, kura galu galā savu politisko aicinājumu atrada Saskaņā un pirms vēlēšanām sūkstījās, cik smagi bijuši ir šie 28 gadi, tātad atjaunotā Latvijas Republika.