Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus
Rīgā +10 °C
Smidzinošs lietus
Pirmdiena, 6. maijs
Didzis, Gaidis

Nevaram dzīvot bez nacionālās vēstures satura vidusskolā

Ja jauniešiem vidusskolas posmā nemācīs nacionālo vēsturi un nenodalīs to no citu mācību priekšmetu "kokteiļa", kur tā ir šobrīd, pēc desmit gadiem varēsim lidostā izslēgt gaismu aiz pēdējā aizbraucēja, intervijā Aismai Orupei saka Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības priekšsēdētāja Baiba Atmane .

Par vēsturi vidusskolas posmā jau labu laiku tiek lauzti šķēpi. Jaunajā mācību saturā saplūdināta kopā filozofija, ētika, ekonomika, sociālās zinības, visā šajā "kokteilī" pazaudējot nacionālo vēsturi. Saeimas atbildīgajā komisijā Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītāja Liene Voroņenko teica, ka ar vēstures skolotājiem atrasts kompromiss. Ko tad izdevies panākt?

Kad 3. maijā tikāmies ar VISC un Skola 2030 pārstāvjiem, rosinājām izveidot diagnosticējošo darbu 11. klasēm, lai redzētu, kas notiek ar jauno saturu. Ne tik daudz skolēnu zināšanu pārbaudei, bet sava darba monitoringam. Lai būtu skaidrāka bilde, ko mēs esam bērniem iedevuši. Voroņenko neiebilda – ar nosacījumu, ja paši uztaisīsim šādu pārbaudes darbu. Tā dīvaini gan iznāk: jā, it kā mēs jums palīdzam, bet – jūs izdariet, jo mums nav ne laika, ne kapacitātes.

Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrība izveidoja savu piedāvājumu jaunajiem sasniedzamajiem rezultātiem, ko nosūtījām gan VISC, gan ekspertiem, lai viņi izvērtētu, kā tie iet kopā ar šābrīža sasniedzamajiem rezultātiem. Atbildi vēl neesam saņēmuši, bet esam vienojušies, ka 19. un 20. jūlijā būs sarunas, kā rīkoties tālāk. Tajā pašā laikā mums tiek teikts, ka nav iespējas atvērt standartu un mainīt Ministru kabineta noteikumus, lai gan iepriekš vai piecas reizes tas ir darīts. Un arī Voroņenko apgalvo, ka nav problēmu veikt grozījumus, taču grūtāk ir aizvērt šos noteikumus. Pirmo reizi ko tādu dzirdu, ka atvērt ir viegli, bet, lūk, aizvērt grūti, jo tad sākas garas diskusijas un process ievelkas.

Vēl mēs par visu to runāsim 4. augustā Gulbenē, kad kopā sanāks kolēģi no visas Latvijas. Mēs jau neesam pret jauno pieeju, taču esam pret satura saskaldīšanu. Nevaram dzīvot Latvijā bez nacionālās vēstures satura vidusskolā.

Nav jau tikai ar vēsturi problēmas, arī latviešu valodas skolotāji ceļ trauksmi. Ir jāsaprot, ka bez šiem nacionālajiem priekšmetiem mēs nekur tālu netiksim. Pretējā gadījumā pēc desmit gadiem varēsim lidostā izslēgt gaismu aiz pēdējā aizbraucēja.

Kā jūs kā praktiķe tiekat galā ar visu šo jezgu – tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva?

Mums teic, ka nav obligāti jāmāca viss šis bloks – vēsture un sociālās zinības – kopā, to var sadalīt starp vairākiem kolēģiem. Ko gan tur dalīt, ja no stundām, kas bija līdz šim atvēlētas vēsturei vidusskolas kursā, puse ir nocirptas, līdz ar to skolotājs ir pusbadā un viņam jāskrien vēl pa divām, trim skolām, lai to remdētu? Tajā pašā laikā darba apjoms ir trīskārt pieaudzis, jo tev nekas nav noformulēts, materiālu nav – jāmeklē pašam vai jāuzdod skolēnam tos meklēt. Nereti tas beidzas ar to, ka laiks ir iztērēts, bet īstas atdeves nav. Notiek tāda nepārtraukta taustīšanās. VISC saka: "Jūs varat strādāt arī kā līdz šim", proti, pieturoties hronoloģiskajai pieejai. Es cenšos tā darīt, un te man jācitē kolēģis Valdis Klišāns: "Es šobrīd varu mācīt Krievijas imperiālisma vēsturi vai islāma reliģiju un nebūšu pārkāpis nevienus MK noteikumus, jo galvenais ir iedot prasmes."

Jāņem vērā, ka ne visi skolotāji vienlīdz atbildīgi izturas pret saviem pienākumiem, daļai tā ir vieta, kur saņemt algu un atvaļinājumu. Pārejot uz mācībām pilnībā valsts valodā, lielākās problēmas ar nelojāliem skolotājiem būs Rīgā un Daugavpilī.

Vai Izglītības kvalitātes valsts dienests tos spēs izķert?

Varbūt labāk izveidot saturu, kas paredz konkrētas tēmas, kuras ir jāizskata un jāiemāca. Tādā veidā skolotājs būs spiests ar to strādāt un nepieļaus brīvas interpretācijas. Svarīgi ir nepazaudēt nacionālās vēstures akcentus un sasaistīt tos kopā ar Eiropu un pasauli. Vai un kā izdodas tos sasaistīt? Runājot par tematiem – dīvaini, ka vai desmit stundas ir atvēlētas kolonizācijai. Latvijā ar to saistīta tikai Kurzemes hercogiste, proti, Tobāgo. Manam kolēģim Londonā iepērkoties veikalā, izrādījās, ka pārdevējs ir no Tobāgo. Viņš, uzzinot, ka pircējs ir no Latvijas, bez jebkāda nosodījuma, drīzāk ar lepnumu teicis: "Mēs joprojām mācāmies par Tobāgo kolonizāciju un Kurzemes hercogisti." Šobrīd nereti jēdziens "okupācija" tiek aizvietots ar "kolonizāciju", kas man nešķiet pareizi. Nevaram runāt par 1940. gada Latvijas okupāciju kā par kolonizāciju. Tam taču ir būtiskas atšķirības. Nu bet it kā var šo jautājumu pievilkt pie temata klāt. Tad nu ar to visu skolotājs ir spiests manevrēt un aptvert neaptveramo.

Cik tad daudz no Latvijas šobrīd ir vidusskolas vēstures kursā?

Patiesībā – Latvija minēta tikai vienreiz. Manuprāt, tas ir bēdīgi.

Ko skolēni saka par optimālo kursu – cik tas spēj viņiem iedot skaidras ceļa zīmes vēstures izpratnē?

Pirmais, ko viņi norāda, – aina veidojas pārāk fragmentāra. To var salīdzināt ar puzles likšanu – iepriekš man bija sajūta, ka es no tās skolēniem iedodu gatavu rāmi, ko katrs pēc savas vēlmes un izpratnes pēc tam piepildīja; tagad man ir sajūta, ka es no kastes pagrābju gabaliņus, uzberu uz galda un saku: "Liec, kur to gribi! Ā, nu īsti pareizi neieliki, bet nu apmierināsimies ar to pašu!" Kaut kas neglābjami pazūd, un arī jaunietis jūtas apmulsis, ja nerod kopsakaru.

Cik gan daudz ir tādu skolēnu, kuri paši to spēj patstāvīgi izveidot?

Nav jau arī visiem tādiem jābūt, bet elementārākās prasmes un zināšanas ir jāiedod. Jāatceras, ka pa vidu bija kovidlaiks ar attālināto mācīšanos un neizbēgamajiem robiem. Tas nozīmē, ka tos nākas lāpīt un pārlāpīt. Biju skarba un 9. klasei paziņoju: "Neizlaidīšu jūs no skolas, kamēr nezināsiet Latvijas Republikas simbolus un katra elementa nozīmi, tostarp arī Latvijas Republikas Satversmē. Vērtējums būs tikai: 10, 9, 8 un 1." Teicu: "Man būs kauns, ja jūs visu to nezināsiet, bet teiksiet, ka vēsturi jums mācīja Atmane."

Vai ar pamatskolas kursu esat vairāk apmierināta?

Noteikti, jo ir saglabājusies hronoloģiskā pieeja. Taču nav padomāts – lai nonāktu pie secinājumiem paši, vajadzīgs vairāk laika. Stundas neviens vairāk nedod, tātad jāsamazina zināšanu apjoms. Nevar ar to visu bērns tikt galā. Nu jau Lielvārds 7. klasei ir izdevis grāmatu un darba burtnīcu, kur saturs ir samazināts. Gribu uzsvērt: grāmatas ir vajadzīgas ne jau tāpēc, lai skolotājs varētu neko nedarīt, bet tās ir vajadzīgas skolēnam – lai būtu iespēja ik pa laikam atsvaidzināt informāciju, un vecākiem – uzzināt, ko tad viņa bērns apgūst šajā priekšmetā.

Cik jauniešu izvēlējās padziļināto vēstures kursu jūsu skolā?

Jelgavā, ja nemaldos, šo kursu māca vienā skolā. Kad aprīlī runāju ar VISC vecāko referenti Vitu Jaunozolu, no visas Latvijas uz padziļināto eksāmenu bija pieteikušies ap 800 skolēnu. Sociālās zinātnes II kārtoja nedaudz virs 1000. Jelgavas pilsētā, kur es pārbaudījumā piedalījos kā novērotāja, to lika 18  jaunieši, Jelgavas novada vienā lauku vidusskolā bija 12–14 skolēnu.

Biedrībai jau vairākus gadus ir sadarbība ar Kerbera fondu Vācijā, kas rīko konkursu Vēsture ap mums. Šogad tēma bija Aizmirstais kultūras piemineklis, darbu nebija daudz, taču tie bija pamatīgi izstrādāti. Konkursa laureātus vienmēr apbalvo Rīgas pilī Valsts prezidents, arī pārējiem tiek balvas – vēstures grāmatas, uzsverot, ka tā ir vērtība. Tā sajūta ir divējāda – īsta mācību priekšmeta nav, bet konkursi un olimpiādes, kurā ir uzsvars uz hronoloģiju, ir. Kolēģu attieksme ir gan tāda "man par to nemaksā, kāpēc man tur jāieguldās?", gan "ja es to nedarīšu, tad kurš gan cits?!". Mans goda jautājums ir bērnam palīdzēt un pamudināt uz zinībām. Tas, protams, nozīmē papildu darbu vakarā – sagatavot olimpiādēm.

Kādi novērojumi jums bija sociālo zinību eksāmenā?

Pirmajā daļā bija ap 30 uzdevumu, uz kuriem atbildes jāuzraksta divās A3 formāta lapās no abām pusēm, laiks – pusotra stunda. Otrajā daļā uzdevumi bija uz vienas A3 lapas, atbildēm arī viena tāda lapa, laiks – divas vai divas ar pusi stundas. Tie skolēni, kuri raksta vairāk un varbūt arī lēnāk, nespēja iekļauties pirmās daļas laika rāmī. Otro daļu varēja izpildīt ātrāk, un laiks palika pāri. Savukārt skolotājiem, kuri bija plānojuši darbu labošanai tērēt trīs dienas, tas viss paņēma piecas.

Šobrīd tiek uzsvērts, ka skolas pašas var brīvāk rīkoties – arī attiecībā uz stundu izkārtojumu. Un, piemēram, valsts ģimnāzijas tā arī dara. Taču – ja bērns maina skolu, kas tad notiek?

Mans kolēģis Jānis Arājs saskārās ar šādu problēmu. Kad par to ierunājamies, tad atbilde skan: "Viņš jau neko nezaudē, jo galvenais ir prasmes." Bet tās taču tiek būvētas uz zināšanām. Paskatieties, cik garas instrukcijas ir jālasa jaunam ledusskapim vai jebkurai citai ierīcei! Kādreiz tā bija maza lapiņa, tagad – teju grāmata. Tad – vai varam teikt, ka nevajag zināšanas, lai rīkotos ar to visu?

Mans tēvs mācījās pirmās Latvijas laikā, un, pieminot to laiku, viņa balsī vienmēr bija cieņa, varbūt pat lepnums. Kā šobrīd ir ar patriotisma audzināšanu?

Lai ko arī runātu par Ulmani un viņa personības kultu, patriotisms tolaik nebija tukša skaņa. Mēs varam viņa dažādās izpausmes nosodīt un kritizēt, bet tas lepnums par savu valsti, kas tika ieaudzināts tālaika jaunatnē, bija patiess. Kā tas būtu tālāk attīstījies, ja Latviju neokupētu, grūti teikt.

Nesen, dodoties uz Cēsīm – uz Sarunu festivālu Lampa, braucām vienā mašīnā ar žurnālistu Kārli Streipu. Viņš izauga ASV un apmeklēja latviešu svētdienas skolu. Lūk, tur Latvijas vēsture aprāvās ar 1940. gada 17. jūniju. Viņa tēvs no dažādiem informācijas avotiem mēģināja uzrakstīt speciālu mācību līdzekli skolai par to, kas notiek pēc šā datuma. Būtu ļoti interesanti palasīt, ko trimdas jauniešiem tolaik mācīja par padomju laiku Latvijā.

Ko saka augstskolas par jaunā satura sazobi ar nākamo izglītības posmu?

Tad, kad darbojās iepriekšējā biedrības valde (jaunā ir no pērna novembra – red.), rīkojām konferenci Rīgas pilī, uzaicinājām arī universitātes mācībspēkus un Skola 2030 ekspertus, kuri pārmeta augstskolu pasniedzējiem, ka viņi neiesaistījās jaunā mācību satura izstrādē, lai gan tika uzrunāti. Voroņenko savukārt atsaucās uz tiem, kuri izstrādāja jauno saturu – viņi atzinuši to par labu esam. Bet ko lai viņi citu saka, ja to veidoja?! Gribu uzsvērt: pirms tika ieviests jaunais standarts, tika rīkoti "apaļie galdi", kur tika spriests un diskutēts. Bet, kad pēc padsmit šādiem "galdiem" saproti, ka nekas uz priekšu neiet un esi tikpat lielā purvā, tas nozīmē, ka ne jau skolotājs ir pie tā visa vainīgs, bet pašā saknē ir kas aplam.

Te jāvelk paralēles arī ar skolu tīkla optimizācijas plānu, kas, izrādās, tapis, neinformējot pašvaldības, kuras pamatā ir skolu dibinātājas. It kā demokrātija, it kā uzklausīšana, bet rezultāts – mēs parunājām, es izlēmu.

Te ir tieši tas pats. Atskatoties uz 2016./2017. gadu, kad sākās Skola 2030, jāprasa projekta autoriem: vai jūs tiešām nekonsultējāties ne ar vienu no praktiķiem? Es saprotu – vajag izvirzīt lielus mērķus un vīzijas, taču tam jānotiek rokrokā ar tiem, kuri to visu ieviesīs skolās. Pamatskolas dokuments nokļuva mūsu rokās jau laikus, jo tika nopludināts melnais materiāls. Atceros, toreiz lidoju ar jauniešiem uz Diseldorfu un pa ceļam lasīju to. Domāju, daudzi dzirdēja manus emocionālos komentārus. Atminos, sasniedzamajos rezultātos bija šāds teikums: "9. klases skolēns organizē savā pagastā vai pilsētā 11. vai 18. novembra pasākumu." Hallo! Tajā vecumā bērnam tikai kāda nojausma rodas par to visu. Es varu viņu piesaistīt, varu aicināt līdzdarboties, bet ne jau patstāvīgi uzņemties visu atbildību un vadību. Rīkojām arī biedrībā anketēšanu un dokumenta apspriešanu. To izdevās nobloķēt. Par vidusskolu runājot – kad vaicāju vecākajam ekspertam Ansim Nudienam, kur un kad šis dokuments ieraudzīs dienasgaismu, atbilde bija: "Ir, ir, šobrīd mājās uz galda." Mani mierināja, ka viss būs labi. Tad, kad divas nedēļas pirms mācību gada sākuma beidzot tas tiek atvērts, daudzu skolotāju reakcija bija – "rakstu atlūgumu, jo šito nevar izdarīt un tas ir zem mana goda". Ventspils pusē bija jauna un perspektīva kolēģe, kura aizgāja no skolas, jo nespējot aptvert, kas viņai ir jādara, bet – ja nav pārliecības, tu klasē nevari iet.

Turklāt tas bija kovidlaiks, kad jau tā tu dzīvo datorā 24/7 online režīmā. Katru rītu cēlos un braucu uz skolu, kur mana diena pagāja, jo no turienes laukā iznācu astoņos, deviņos vakarā. Pārlaidu mājās nakti un no rīta atkal devos uz skolu. Tādā formātā skolēniem varējām sniegt tikai kaut kādas kripatas. Lai kaut ko salāpītu un skolotājiem palīdzētu, uztaisījām vienas dienas kursus Kara muzejā ar visiem kovidierobežojumiem. Neko jau daudz tas nelīdzēja.

Šobrīd Latvijas Universitātes Pētījumu centrs veic pētījumu par jaunākajām tendencēm pedagoģijā un didaktikā. Vai to nevajadzēja pirms sešiem, septiņiem gadiem izdarīt? Kad kaut ko sākam, tad taču noskaidrojam, kas ir vajadzīgs, novērtējam veco un paņemam to, kas tajā ir labs. Nesāk taču no nulles, jo viss iepriekšējais nekam neder. Ir jāievēro pēctecība.

Zinu, ka ir kolēģi, kuriem šis viss liekas labi un pareizi. Tie ir gados jaunāki ļaudis. Diemžēl viņu satura zināšanas nav tās pamatīgākās, tāpēc ir vieglāk sakompilēt kopā kaut ko, padarot procesu interesantāku, bet – kāda tam ir atdeve, tas jau ir cits jautājums. Un vēl – vai visam jābūt interesanti? Sasniegumi nāk ar pamatīgu darbu.

Tad pie kā jūs šobrīd esat apstājušies? Voroņenko norādīja, ka līdz 1. septembrim cer nonākt pie skaidra rīcības plāna katrā priekšmetā.

Esam skaidri un gaiši pateikuši, ka šis priekšmets ir jādala, proti, sociālās zinības un vēsture katra atsevišķi, ideālā gadījumā no sociālā bloka noņemot ekonomiku. Tā, kā tas ir ar dabaszinībām, kur taču visas jomas ir atsevišķi – ķīmija, fizika, bioloģija. Skaidrs, ka stundas klāt netiks liktas. Valsts aizsardzības mācība noņem mums 20–25 stundas, kaut gan jau tā esam apcirpti. Esam nobīdīti pat ne otrajā, bet nez kurā plānā. Un tas notiek arī ar nacionālās vēstures pētniecību. Paraugieties uz doktorantiem nacionālajā humanitārajā blokā! Kas tur ir? Teju nekas. Latvijā šobrīd nav arī nevienas valsts pētījumu programmas, kas finansētu vēstures pētījumus. Ne velti pirms neilga laika Saeimā vērsās vairāk nekā simt vēsturnieki, lai celtu trauksmi par notiekošo nozarē, un Ineta Lipša atteicās no nominācijas Gada vēsturnieks 2022.

Patlaban ar Valdi Klišānu priekšgalā biedrība ir izstrādājusi alternatīvu redzējumu par sasniedzamajiem rezultātiem lielajām idejām. Nākamais solis ir standarta atvēršana, lai to varētu konkretizēt. Pēc tam jau ir alternatīvas paraugprogrammas izveide. Ar konkrētiem mācību līdzekļiem.

Tas prasīs laiku un līdzekļus.

Tā ir. Bet, no otras puses, neko neesam nokavējuši, jo Skola 2030 kā projekts beidzas tikai šā gada 31. decembrī. Tātad ir kolēģu grupa, kas strādā pie programmas un mācību materiāliem. Pēc tam tos dod aprobācijai un nevis septembra materiāls atnāk pie skolotājiem janvārī, bet gan janvārī – februāra. Protams, koriģējam, kas nepieciešams, un tad publicējam. Skaidrs, ka nauda mācību līdzekļiem būs vajadzīga. Taču bez tā nevar, jo tad nebūs sasniedzamo rezultātu. Ja darām, tad izdarām to kvalitatīvi.

VISC arī sola pieķerties vērtēšanas sistēmai.

Tā mainīsies šā gada 1. septembrī, un patlaban pie tā tiek strādāts. Bija jau arī nonācis tik tālu, ka skolēns var uzlabot katra pārbaudes darba sniegumu. Varbūt to var darīt semestra beigās, bet ne visu laiku. Ceru, ka tas vairs netiks atļauts. Bet ko par to teiks vecāki? Zinot, ka izglītības sistēmā reizēm lielāks spēks ir vecākiem, grūti teikt, kā tas viss beigsies. Tā diemžēl ir šīs paaudzes tendence – tiekšanās uz sasniegumiem par jebkādu cenu. Kāds tam segums – tas ir cits jautājums.

Ja reiz runājam par vērtējumu, kādu jūs projektam Skola 2030 to dotu desmit ballu sistēmā?

Es liktu tādu stabilu piecnieku. Ideja bija ļoti laba, pārmaiņas vajadzēja. Vairāk nevaru ielikt, jo sagatavošanās darbi buksēja. Mums tiek piesaukts Kanādas piemērs par pāreju uz kompetenču izglītību, taču tur notika pamatīgs un ilgstošs sagatavošanās darbs, iesaistot vecākus, pašvaldību, pedagogus. Mums tas bija sasteigti un nepārdomāti. Atceros, pirms vairākiem gadiem sēdēju kursos, kas bija domāti pilotskolām, un skatījos video, kur pirmskolas bērniem bija nodarbība par taurenīti. Diez vai vidusskolu var likt vienādos svaru kausos ar pirmskolu. Šobrīd projekta autoriem vajadzētu izrādīt lielāku iniciatīvu – sak, izdarīts ir, tagad veicam inventarizāciju, lai pārliecinātos, kas un kur būtu uzlabojams.

 

Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē