Lai ejot uz specskolu...

Nesen ar Antru Balodi no vājredzīgo organizācijas runājām par problēmām, ar ko saskaras cilvēki, kam slikta redze. Vājdzirdīgo situācija līdzīga? Cik Latvijā ir cilvēku ar dzirdes traucējumiem?

No vienas brošūras uz otru, no viena raksta uz citu jau vairāk nekā 40 gadu klejo skaitlis 30 000, un neviens man nav varējis izskaidrot tā izcelsmi. Zviedrijā iedzīvotāju skaits ir gandrīz 10 miljoni, no tiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem – 1 400 000. Dānijā no vairāk nekā 5 700 000 iedzīvotāju – 800 000. Norvēģijā no 5 300 000 – 700 000 (un viņi domā, ka drīz būs miljons). Igaunijā 1 300 000 – 85 000. Uz šī fona cipars, ko piesauc Latvijā, šķiet dīvaini mazs. Nezinu, pēc kādiem kritērijiem vadījās pērnajā gadsimtā, bet tagad uzskata, ka dzirdes traucējumi ir vairāk nekā katram desmitajam iedzīvotājam. Latvijā tas būtu vairāk nekā 200 000 cilvēku. Turklāt senioru vecumā dzirde pasliktinās pat katram sestajam vai trešajam planētas iedzīvotājam, kā nu kurā vietā skaita to senioru vecumu.

Kāds ir valsts atbalsts?

Pieaugušajiem, ja ir vismaz trešā dzirdes zuduma pakāpe, valsts piešķir dzirdes aparātus par brīvu. Bērniem aparātus piešķir jau no pirmās pakāpes. Šie aparāti ir labi, un tomēr liela daļa to nēsātāju nevar saklausīt runāto trokšņainā vidē, ir problēmas piedalīties sarunās, grūtības strādāt darbu, kurā daudz jākontaktējas ar cilvēkiem. Mums, piemēram, ir problēmas ar dzirdes aparātiem augsto frekvenču vājdzirdībai. Manai paziņai ar šādu vājdzirdību uzreiz pateica, ka viņai piemērota aparāta nav. Iedeva pilnīgi nepiemērotu... Ja vēlas labāku, var krāt naudu pati, jo par četrciparīgiem eiro ir arī augstajām frekvencēm domāti aparāti. Vēl nesen bērniem bieži tika lūgti ziedojumi digitālajiem aparātiem, tagad tos sponsorē kāda banka. Bankai –  paldies, bet tomēr liktos normālāk, ja valsts bērniem uzreiz piešķirtu tos daudzkanālu aparātus.