Mārupes novadā skolēnu skaits ik gadu aug. Tas nozīmē, ka par skolu tīkla optimizāciju nav jāraizējas. Vai tas ir sakārtots tā, ka tuvākajos gados pie tā nav jāķeras?
Šobrīd tas ir sakārtots, taču iezīmējas vietu trūkums, jo pretēji citām pašvaldībām mums bērnu skaits aug. Taču, raugoties tālākā nākotnē, šīs tendences vērtējam piesardzīgi. Esam aicinājuši ekspertus izpētīt, kā demogrāfija ietekmēs Mārupes novadu, lai izlemtu, kur un ko celt. Dati, par laimi, rāda, ka mēs būsim pēdējie, kurus skars demogrāfijas bedre. Līdz 2036. gadam posmā, kas aptver 2028.–2029. gadu, redzam, ka bērnu skaits vienā otrā skolā palielināsies par 300. Tas nozīmē, ka, ņemot vērā jau pašreiz pārslogoto infrastruktūru, tas pīķis vēl nav sasniegts. Tiesa, 2036. gadā kritums būs, taču tas tomēr neatstās lielu ietekmi – joprojām būs par 100 bērniem vairāk nekā šobrīd. Tā kā bērnu skaitu novadā lielā mērā nosaka ne tik daudz dzimstības, cik migrācijas dati, skaidrs, ka, sarūkot iedzīvotāju skaitam, mazāk būs tādu, kuri pārceļas uz dzīvi citur, un tātad – būs mazāks pieplūdums arī Pierīgā.
Kāda situācija ir pirmsskolas posmā? Vai un kā risināt rindu jautājumu?
Pirmsskolās situācija ir atšķirīga nekā skolās. Līdzās pašvaldības dibinātām pirmsskolas izglītības iestādēm ir arī privātās, ar kurām pašvaldība sadarbojas, risinot rindu jautājumu. Šobrīd, piesaistot Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu, būvējam jaunu bērnudārzu Tīrainē – tas vērs durvis šāgada septembrī. Tur kopumā paredzētas 315 vietas (15 grupiņas), un tā šobrīd ir pēdējā pirmsskolas iestāde, ko plānojām celt. Vērtējām arī situāciju Piņķos, taču demogrāfijas dati rāda, ka tur pietiks ar esošajiem bērnudārziem. Līdz ar to esam paredzējuši koncentrēties uz skolas posmu. Mums ik gadu trūkst vietu 1. klases skolēniem. Jau tā esam uzņēmuši vairāk, nekā tas būtu optimāli. Tas attiecas arī uz iekļaujošo izglītību, kas skaitliski lielās klasēs ir grūtāk īstenojama.
Novadā ir arī divas sākumskolas un divas pamatskolas. Kā ir ar to nākotnes redzējumu?
Jā, novadā ir Mārupes un Jaunmārupes pamatskola, kā arī Salas un Skultes sākumskola. Abās sākumskolās telpas ir visai specifiskas – tās paredzētas mazam skolēnu skaitam. Salā piepildījums ir maksimāls – kopā ar pirmsskolu 116 bērnu. Skultē vietas vēl būtu (kopā ar bērnudārzu ir ap 130), taču tur ir vairāk bērnu (vairāk nekā puse), kuri mācās speciālajās programmās. Kārtojot skolu tīklu, uz šo faktu vērsām Izglītības un zinātnes ministrijas uzmanību – proti, telpu kapacitāte liedz uzņemt Pierīgai noteikto skolēnu skaitu.
Attiecībā uz Skultes skolas ēku – tā savu mūžu, no telpu viedokļa raugoties, ir nokalpojusi, tāpēc plānojam, piesaistot ES fondus, būvēt jaunu ēku, nevis rekonstruēt veco, pielipinot tai piebūvi. Paredzēts izveidot arī jaunu sporta infrastruktūru, pielāgojot to bērniem ar īpašām vajadzībām. Esam arī iecerējuši Skultes sākumskolai mainīt statusu – uz pamatskolu, jo tagad, kad bērni beidz 6. klasi, visas pārējās skolas jau ir aizņemtas un atrast viņiem novadā kādu vietu ir grūti. Turklāt, ja ir speciālās vajadzības, ielikt tādu bērnu klasē ar 30 skolēniem nav labs risinājums. Var teikt, ka tādā gadījumā bērns ir teju uz ielas, tāpēc esam izlēmuši, ka izveidot arī 7.–9. klašu posmu šajā skolā, kurā kopumā varētu mācīties ap 300 bērnu, būtu labākais scenārijs.
Kāda situācija ir ar vispārējās vidējās izglītības iestādēm? Vai arī ir paredzēts paplašināties?
Visiem 9. klašu beidzējiem nevaram nodrošināt vietas 10. klasē, jo novadā ir divas vispārējās izglītības iestādes – Babītes vidusskola un Mārupes Valsts ģimnāzija (MVĢ) – un abās tajās skolēnu skaits pārsniedz 1000. Tas, ka Mārupē ir valsts ģimnāzija, nozīmē, ka prasības, lai tur iekļūtu, ir augstākas. Jāteic, ka tie mārupieši, kuri pēc 9. klases neturpina mācības MVĢ, tostarp tie, kuri neiztur konkursu uz 10. klasi, dod priekšroku galvaspilsētas vispārējās vidējās izglītības iestādēm, jo uz turieni transports ir ērtāks nekā uz otru mūsu novada vidusskolu Babītē.
Mārupes pusē būtu nepieciešama vidusskola. Esam apsvēruši gan jaunas izglītības iestādes celtniecību, gan esošo pamatskolu – Mārupes un Jaunmārupes – pārveidi par vidusskolu. Skaidrs, ka vajadzība pēc vidusskolas posma ir jau rīt un jaunas ēkas būve var ieilgt. Tāpēc, visticamāk, veidosim jaunas piebūves pie esošajām ēkām. Šobrīd strādājam pie saturiskās puses, vienlaikus sakārtojot transporta plūsmu.
Kādā formātā ir valsts ģimnāzija – no 7. līdz 12. klasei vai sākot no 1. klases?
MVĢ mācās skolēni no 1. līdz 12. klasei. Skaidrs, ka arī tā ir savu kapacitāti izsmēlusi, jo ik gadu tiek uzņemts arvien vairāk skolēnu. Arī jaunais mācību saturs un STEM jomas stiprināšana, ko esam noteikuši kā vienu no prioritātēm, prasa attiecīgu aprīkojumu. Mūsu skolās ir ļoti labs tehniskais nodrošinājums, taču problēma ir telpu trūkumā. Jāuzsver, ka valsts ģimnāzijām ir augstāki kritēriji, tostarp sasniedzamajos rezultātos, un tas nozīmē atbilstošu mācību vidi. Pārvēršot pamatskolas par vidusskolām, vajadzēs stiprināt arī MVĢ, proti, paredzot ēkas pārbūvi vai jaunu piebūvi. Sekojam līdzi arī tam, ko vecāki sagaida no izglītības iestādēm, tostarp – kas attiecas uz skolu tīklu.
Vai MVĢ 10. klasē uzņemat pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem vai rīkojat arī savu iestājpārbaudījumu?
Mēs rīkojam arī savus iestājpārbaudījumus gan uz 10. klasi, gan 7. klasi.
Kā kopumā vērtējat izmaiņas centralizēto eksāmenu (CE) sesijā? Šogad devītajiem ir par vienu mazāk, jo svešvalodā jākārto monitoringa darbs. Varbūt vispār būtu jāatsakās no CE, jo tas prasa lielus resursus, tostarp finansiālus?
Ja mēs skatāmies, kas notiek citviet pasaulē, tad redzam, ka tur bērnus tā nemoka ar dažādiem pārbaudījumiem, kā tas notiek pie mums. Pirms kāda laika bijām Islandē, kur, izrādās, ne pamatskolu, ne vidusskolu beidzot, eksāmeni nav jākārto, tādi ir tikai augstskolu studentiem un arī tad, ja izvēlas apgūt medicīnu. Kad vaicājām, kā tad var zināt, kādas ir skolēna zināšanas, skolas direktors bija par tādu uzstādījumu ļoti pārsteigts. Sak, mums nevajag vienu ekstra vērtējumu, kas taču ir tik subjektīvs. Svarīgākais ir iemācīt bērnam domāt, nevis tehniski atrakstīties.
Pārsteidzošākais ir tas, ka visi šie eksāmeni neuzlabo rezultātus un, kā liecina dažādi starptautiskie pētījumi, daudzviet tie ir augstāki nekā Latvijā. Līdz ar to ir aktuāls jautājums – vai to visu vajag? Manuprāt, būtu jāvirzās uz to, lai atteiktos no CE, beidzot 9. klasi. Taču, lai to izdarītu, vajadzēs mainīt veselas paaudzes domāšanu, jo eksāmeni ir iesakņojušies izglītības sistēmā – gan pedagogu, gan vecāku un skolēnu prātos. Tas ir komplekss jautājums, kas būtu jārisina.
Kādi līdz šim ir bijuši CE rezultāti jūsu novadā?
Līdz šim tie bijuši ļoti labi un mums nav nācies raizēties par to. Lai monitorētu situāciju, mēs šogad vidusskolēniem rīkojām aptauju, lai pārliecinātos par viņu gatavību eksāmeniem. Sadaļā par atbalstu, papildu materiāliem un visu pārējo neiezīmējās problēmas, taču mūs pārsteidza tas, ka liela daļa bija akcentējuši milzīgo stresu, ko izraisa CE. Ja mēs spētu to mazināt, tad, pieļauju, CE rezultāti būtu augstāki, jo skaidrs, ka cilvēka reakcija mainās, kad viņš ir sanervozējies.
Gribu teikt, ka nepārtrauktās izmaiņas ir liels pārbaudījums nozarē strādājošajiem. Tas attiecas gan uz vērtēšanu, gan saturu, gan CE. Skatoties Latvijas kontekstā – nepārtraukti notiek reformas. Lai tās īstenotu, jāiziet noteikta procedūra – gan sagatavošanās, gan ieviešana, gan izvērtējums, ņemot par pamatu četru gadu periodu. Taču tam laika nepietiek, jo mums nereti četru gadu laikā ir divas reformas. Esam spiesti ieguldīt milzīgus resursus, lai skaidrotu vecākiem, piemēram, par jauno vērtēšanas sistēmu, un arī pēc tā visa viņiem nav saprotams, kāpēc vienam kontroldarbam ir 20% vērtība, bet citam – 70% un kāpēc gala atzīme ir 6, nevis 8. Tas viss tuvojas jau raķešu zinātnei. Gluži tāpat kā ar mērķdotācijām – to arī neviens normāls cilvēks nevar saprast.
Joprojām svaru kausos ir Skola 2030. Nozarē strādājošie šim projektam velta ne vienu vien kritisku vārdu. Ir arī izskanējuši dažādi viedokļi par to, piemēram, izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde (JV) izteikusies, ka līdz 2030. gadam jāizstrādā jauns pamatizglītības standarts, savukārt Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) paudusi, ka tas tikai jāpilnveido, bet vajadzīgs jauns vidējās izglītības standarts.
Nozares kritika ir pelnīta. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka tik vēlu ienāca mācību materiāli dažādos priekšmetos. Skolotājiem pašiem tie bija jāmeklē un jāgatavo. Kā var ko ieviest, ja nav skaidra pamata zem kājām? Atteikties no Skolas 2030 arī nevar, var tikai identificēt lietas, kuras nestrādā, un mēģināt tās pilnveidot. Ja ir jau slikti, tad, ja nāksim ar citu reformu, būs vēl sliktāk. Kā šādā situācijā strādāt? Cenšamies panākt, lai novadā darbotos iekšējā metodiskā sistēma, kas stiprina izglītības kvalitāti. Tā, lai skolotājs pēc iespējas mazāk saņemtu sitienus no ārpuses.
Atgriežoties pie eksāmeniem – vidusskolas posmā arī šogad ir izmaiņas. Augstākajā līmenī (AL) jākārto nevis divi, bet pietiek ar vienu CE. Taču optimālajā līmenī klāt nācis obligātais CE dabaszinībās.
Jā, pietiek ar vienu AL, jo ir ieviests jauns obligātais CE dabaszinātnēs. Lai pārbaudījumu skaits nepieaugtu, noņēma vienu nost. Sistēma ir kļuvusi līdzsvarotāka, nevis vieglāka.
Iepriekšējos divos gados pārbaudījums dabaszinībās bija monitoringa darba formātā. Cik daudzi izvēlējas to pildīt? Kādi bija rezultāti?
Pērn šo darbu kārtoja visi vidusskolēni, jo tādu prasību bija noteikušas skolas. Rezultāti bija viduvēji, sliecās uz leju, nevis uz augšu. Tas skaidrojams ar to, ka skolēniem nav intereses par to, kādus rezultātus uzrādīs, jo tas nav CE.
Kuros priekšmetos novada vidusskolēni kārtos AL eksāmenus?
Kopumā tie ir septiņi priekšmeti. Visvairāk kārtotāju ir angļu valodā – 105, pēc tam seko matemātika – 47, bioloģija – 34, latviešu valoda un literatūra – 26.
Vai būtu jāatsakās no AL eksāmeniem? Varbūt tie būtu jāuzņemas augstskolām? Piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē ir iestājpārbaudījumi.
Šim modelim ir savi plusi un mīnusi. Plusi – tie precīzāk atbilst konkrētajai studiju programmai, augstskolas pašas kontrolē kvalitāti. Mīnusi – skolēniem tad būtu jākārto daudz dažādu eksāmenu – katrai augstskolai savi. Manā ieskatā labāk saglabāt AL eksāmenu, bet papildināt ar augstskolu prasībām, kur tas ir nepieciešams.
Kā uzskatāt – vai CE sekmības procenti (20%), kas šogad vidusskolēniem noteikti kā minimālais slieksnis, būtu vēl jāceļ?
Sliekšņa celšana pati par sevi nav mērķis. Mērķis ir labāka izglītības kvalitāte. Ja sistēma nav gatava, vienkārša procentu palielināšana var radīt vairāk problēmu nekā ieguvumu. Optimāli, protams, būtu 30%, 40%, bet tas tad jādara pakāpeniski un kopā ar uzlabojumiem izglītības sistēmā – gan mācību programmās, gan palielinot atbalstu skolēniem (konsultācijas, papildstundas), gan stiprinot skolotāju sagatavotību un resursus.
VIAA vadītāja Inta Ozola raksturo CE kā smagnēju un ļoti sarežģītu sistēmu. Jūs tam piekrītat?
Gan jā, gan nē. Sarežģīti, jo prasa domāšanu, nevis tikai iekalšanu, īpaši matemātikā un latviešu valodā, jārēķinās arī ar laika limitu – daudzi nepaspēj izpildīt visu, daļai ir vāji pamati, vēl citus negatīvi ietekmē stress. No otras puses, tie nav sarežģīti, jo ir veidoti, pamatojoties uz mācību programmu, ir daudz parauguzdevumu un iepriekšējo gadu darbu. Lai dabūtu minimumu – 20%, nevajag visu perfekti zināt. Tātad – ja regulāri mācās, nokārtot var. Taču realitāte ir tāda, ka daļa nevar nokārtot CE pat minimālajā līmenī. Un pat tie, kuri sekmīgi mācās, kuri saņem vidēji piecas balles priekšmetā. Līdz ar to ir jautājums – kāpēc nevar? Vai ir saturā vai vērtēšanā atšķirības? Vai arī joprojām neprotam domāt? Jo tieši tos uzdevumus, kur ir jādomā, visbiežāk neizdodas izpildīt.
Kā jau iepriekš teicu, mums novadā izkritušo principā nav. Ja nu kādam nav paveicies, tad tie pamatā ir bērni ar speciālām vajadzībām. Taču, kā zinām, valsts mērogā ir pietiekami daudz tādu, kuri šajos pārbaudījumos izkrīt, tāpēc, visticamāk, pēc procentu celšanas labākus rezultātus šogad nesagaidīsim. It īpaši tas attiecas uz matemātikas CE. Ir tādi, kuri mēģina pēc gada to vēlreiz kārtot, kad jau procentu latiņa ir vēl pacelta. Ja to neizdodas izdarīt, paliek bez vidusskolas atestāta. Vai tas ir pareizi, it īpaši tāpēc, ka darba tirgū tik ļoti vajadzīgas darbarokas?
Kāda statistika ir attiecībā uz atbrīvotajiem no CE?
Tādu mūsu novada skolās ir maz. No vidusskolas CE pērn bija atbrīvoti 2–3 skolēni, bet šogad tāda nav neviena. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šī tendence samazinās, jo valstī ir izveidoti atbalsta pasākumi tiem, kuri kārto CE, un tas arī, iespējams, mazina šādu gadījumu skaitu.
Atbalsta personāls – psihologs, sociālais pedagogs, logopēds, pedagoga palīgs – arī ir viens no kvalitatīvas izglītības un skolas vides atslēgas vārdiem. Vai to izdevies nodrošināt?
Esam izskanējuši valsts mērogā kā labās prakses piemērs, arī Valsts kontrole atzinusi, ka tas ir labs modelis. Varu teikt, ka atbalsta personāls mums ir ļoti labi nodrošināts. Taču, ņemot vērā lielo skolēnu skaitu mūsu novadā, šo speciālistu varētu būt vēl vairāk. Gribu uzsvērt, ka smagākajos gadījumos, kuru nav maz, tiek nodrošināti arī asistenti – viens pret vienu. Ik 1. klasē ir pedagoga palīgs. Ja ir pavisam grūti un bērns nav integrējams mūsu izglītības iestādēs (tādu nav daudz), tad ar atsevišķu domes lēmumu tiek piešķirts finansējums mācībām privātā izglītības iestādē – atbilstoši bērna spējām un izglītības pakāpei. Kas ir būtiski – tajās ir mazāks skolēnu skaits un lielāks individuālais atbalsts. Protams, pirms tam nopietni tiek izvērtēts šāds solis, ņemot vērā ārstu, pedagoģiski medicīniskās komisijas un skolas atzinumu, kā arī vecāku viedokli (vajadzīgs ir viņu iesniegums).
Vai ir kāds sadarbības līgums ar noteiktām privātskolām?
Nē, mēs ļaujam vecākiem izvēlēties pēc viņu ieskatiem piemērotāko skolu. Pašvaldība nevar uzņemties atbildību par katru privāto izglītības iestādi.
Vai jūsu skolās ir arī tālmācības programmas?
Mums nav, bet pašvaldības līdzfinansējums tiek piešķirts arī šādam izglītības veidam.
Vai un kā izdodas mazināt vardarbību skolās? Vai tā ir problēma arī pie jums?
Ar visu to, ka esam parūpējušies par dažādiem risinājumiem un atbalsta veidiem, problēmu netrūkst. Ar to diendienā strādājam, tostarp ar vecākiem, kuri ir daļa no izglītības sistēmas. Rīkojam dažādas lekcijas, konferences – mēģinām iesaistīt visu kopienu, lai palīdzētu jaunajai paaudzei izaugt. Ja tas būs tikai pedagogu un skolas mērķis, rezultāts nebūs tāds, kādu sagaidām. Mums tieši vakar (9.04.) bija konference Cilvēcība pāri atšķirībām. Arī pie mums ir vecāki, kuri uzskata, ka bērnam, kurš rada problēmas, skolā nav vietas. Tāpēc ir būtiski skaidrot, ko katra puse dara, kā palīdzam šiem bērniem. Izglītības iestādēs jārēķinās ar dažādību, kas nav saistīta tikai ar veselības problēmām, bet arī to, ka tajās mācās dažādu tautību bērni ar dažādām spējām, temperamentiem un raksturiem. Esam ieviesuši dažādas programmas un pieejas, piemēram, ir klases, kas pirms stundām sporto, un tas dod labus rezultātus – bērni pēc tam labāk spēj koncentrēties un mācīties, bet skolotājam ir vieglāk vadīt stundas.
Nevaru nepajautāt arī par vakancēm un ataudzi – jautājums, kas ir aktuāls visā izglītība sistēmā.
Jā, arī mums tas ir aktuāli. Tā kā skolēnu skaits aug, mums ir vajadzība pēc jauniem pedagogiem. Un tas lielā mērā saistīts ar skolotāju profesijas prestižu. Esam ietvēruši dažādus labbūtības mehānismus, un tas nav tikai atalgojums (Mārupes novadā pamata un vidējās izglītības iestāžu pedagogi saņem 1633 eiro par slodzi – 36 stundām nedēļā, ko veido valsts mērķdotācijas un pašvaldības piemaksa), bet arī citi bonusi. Sniedzam metodisko atbalstu un palīdzam ar padomu, kā vadīt mācību procesu ar mūsdienīgiem paņēmieniem, kā tikt galā ar emocijām ne tikai pašiem, bet arī bērniem. Tas dod augļus – mūsu izglītības iestādēs ik gadu sāk darbu ap 60 jauni skolotāji. Lai gan izdodas nokomplektēt štatu, tomēr ir jomas, kur skolotāju trūkums ir vairāk jūtams, piemēram, STEM priekšmetos. Un tad ir jāpacīnās, lai šie speciālisti izvēlētos mūsu skolas.
Piedāvājat arī transporta kompensācijas?
Nesen pie mums aktualizējās jautājums par transporta kompensācijām – re, Rīgā un Jūrmalā ir, kāpēc pie mums nav? Mēs aptaujājām pedagogus, vienlaikus dodot ieskatu, kā izskatītos situācija, ja mēs tās ieviestu. Jāņem vērā, ka ir stingri noteikumi, kādos gadījumos to var piešķirt. Galu galā 80% atbalstīja to, ka pedagogiem tiek piemaksāts pie algas 100 eiro apmērā, un tad katrs lai izlemj pats – vai maksā par transportu vai hipotēku, dzīvokļa īri vai tērē par bērna mācībām augstskolā.