Par to var pārliecināties arī šogad Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) publiskotajā 2023. gada Digitālās pārvaldības indeksa ziņojumā, kurā tiek vērtētas dalībvalstu spējas izmantot datus un tehnoloģijas, īstenojot valsts sektora digitālo pārveidi un tādējādi padarot publiskos pakalpojumus sabiedrībai kopumā pieejamākus un uzticamākus. Taču pēc Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) ziņojuma, kurā vērtēta digitālās ekonomikas un sabiedrības kopējā digitālpratība, par visām Baltijas valstīm lasāmi līdzīgi secinājumi: mazie un vidēji uzņēmumi, kā arī tradicionālie biznesi ne pārāk čakli ievieš digitālos risinājumus, nemaz nerunājot par jaunākajām un progresīvākajām tehnoloģijām, piemēram, mākslīgā intelekta rīkiem.
Starp 33 dalībvalstīm visas Baltijas valstis OECD ir virs vidējā rādītāja, un Igaunija ierindojas pat pirmajā sešiniekā līdzās Korejai, Dānijai, Lielbritānijai, Norvēģijai un Austrālijai. Taču Latvijas augstākais rādītājs OECD ir 8. vieta kritērijā, kurā tiek mērīta vadlīniju, rīku, datu, infrastruktūras un programmatūru pieejamība, kas nodrošina procesu saskaņošanu vai pakalpojumus visā publiskajā sektorā. Šajā kritērijā tika vērtēti arī digitālās identitātes risinājumi, kas pērn ir bijuši vieni no būtiskākajiem – elektroniskā identifikācijas karte jeb eID tika noteikta kā prioritārs personu apliecinošs dokuments ikvienai personai, kas sasniegusi 15 gadu vecumu. Tas ir nacionāls elektroniskās identifikācijas līdzeklis, kas tehniski atbilst mūsdienīgākajām tehnoloģiskajām un augstākajām drošības prasībām un tam pieejams arī virtuālais risinājums – eParaksts mobile. Savukārt Lietuvas augstākais rādītājs ir 9. vieta kritērijā, kas mēra valsts centienus izstrādāt vienotus mehānismus, kas ļautu valsts iestādēm izmantot digitālos rīkus un datus saskaņotā un stratēģiskā veidā, pilnveidojot procesus un arī pakalpojumus. Kritērijā, kurā tiek mērīta atvērtība, kas pārsniedz atvērto datu publiskošanu, tostarp centienus veicināt tehnoloģiju un datu izmantošanu saziņā un sadarbībā ar dažādām iesaistītajām pusēm, Latvija ieņem 9. vietu, Igaunija 10., bet Lietuva karsti seko uz pēdām un ir divpadsmitā. Tas lieliski ilustrē, ka valsts pārvaldes digitālā transformācija reģionā ir uztverta nopietni un tiek ieguldīts pamatīgs darbs, lai Digitālās pārvaldības indeksā neviena no reģiona valstīm nebūtu atrodama apakšgalā. Tas ir apsveicami, un tā arī būtu jāturpina. Bet kāpēc privātajā sektorā nevaram lepoties ar lielu digitālās attīstības izrāvienu?
Baltijas digitālajā transformācijā vērojama vienota tendence – īstenot soļus šajā virzienā visbiežāk kavējas mazo un vidējo uzņēmumu grupa. Lielākā problēma ir tā, ka šie uzņēmumi vēl aizvien neizmanto pamata digitālos pakalpojumus, jo īpaši Latvijā un Igaunijā. Digitalizācija aptver vairākas pamata jomas, tostarp arī papīra dokumentu aizstāšanu ar digitāliem un vēstules ar e-pastiem, taču mūsdienās tas jau šķiet tik pašsaprotami, ka nemaz nenāktu prātā tos nodēvēt par digitalizācijas soļiem. Par mūsdienīgiem pamatdigitalizācijas procesiem būtu uzskatāmi:
- mobilo tehnoloģiju izmantošana – viedtālruņu, planšetdatoru un citu mobilo ierīču pielietošana ar mērķi vieglāk pārvaldīt uzņēmējdarbību, pārdošanu vai klientu apkalpošanu;
- procesu automatizācija — tehnoloģiju izmantošana rutīnas uzdevumu automatizēšanai, tostarp dokumentu pārvaldīšanas risinājumu ieviešana, lai darbinieki varētu koncentrēties uz radošākiem un izaicinošākiem uzdevumiem;
- digitālās analītikas ieviešana – uzņēmumā savākto datu izmantošana ar mērķi labāk apkalpot savus klientus, izprast kopējā tirgus un arī sava biznesa procesus.
Tie visi būtu tikai pamata digitalizācijas soļi, lai uzņēmējdarbību padarītu mūsdienīgāku un efektīvāku. Bez šaubām, to ieviešana nozīmē nelielas vai vidējas investīcijas, kā arī pieprasa zināmu digitālpratību. Tās trūkums un bailes zaudēt jau tā svarīgos resursus, iespējams, ir faktori, kas kavē pieņemt lēmumus investēt digitālajā transformācijā. Uzņēmējiem nav pārliecības, ka konkrētie risinājumi vai produkti tik tiešām nostrādās un atmaksāsies. Savukārt, pat ja interese ir radusies, var nākties saskarties ar atbalsta mehānismu trūkumu.
Labā ziņa ir tā, ka Eiropa ne tikai vērtē mūsu digitālo pārvaldību un ekonomiku, kā arī sabiedrības pratību izmantot digitālos rīkus un pakalpojumus, bet arī reizi gadā rīko atbalstošu un izglītojošu kampaņu visas Eiropas līmenī – ALL Digital Weeks jeb Digitālo nedēļu. Tās mērķis ir mudināt uz digitālās kompetences celšanu gan publiskajā, gan privātajā sektorā, gan arī individuālajā līmenī. Taču arī mums – biznesu pārstāvjiem – ir jāmeklē veidi, kā iedrošināt vietējos uzņēmējus apsvērt digitālās transformācijas nepieciešamību, jo tā ievērojami palielina uzņēmuma peļņu ilgtermiņā, kā arī sniedz iespēju ātrāk un efektīvāk paplašināt tirgus daļu. Digitālo risinājumu ieviešana efektivizē arī uzņēmuma ikdienas izdevumus.
Kāpēc tas ir svarīgi? Konkurētspējīga uzņēmējdarbība ekonomiski stiprina reģionu, un tas šodienas apstākļos ir ļoti nozīmīgi. Veicinot vietējās uzņēmējdarbības digitālo transformāciju, tiek pavērtas plašākas iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas. Mums ir jāuzņem tāds uz digitālo attīstību vērsts kurss, lai jau tuvākajos gados virs kopējā vidējā rādītāja būtu ne tikai publiskais, bet arī privātais sektors.