1989. gadā kopā ar vēl diviem Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas kursa biedriem viņš no Rīgas pārcēlās uz Rūjienas pusi, uzsākot dzīvot un strādāt Jeru pagasta Oleru muižā. Vadījis romantisms, bet, kā tagad atzīst Kārlis, iespējams, pateicoties tādai personiskajai īpašībai kā spītība, viņš izturējis finanšu krīzes, kredītu slogu un apstākļu diktētas pārmaiņas. Kopā ar vienu no kursa biedriem izmēģinājis spēkus masīvkoka mēbeļu masveida ražošanā, Kārlis sapratis, ka šāds uzņēmējdarbības veids, kur uzņēmumam turklāt ir divi īpašnieki, viņam nav pieņemams. Pievīlusi arī biznesa stratēģija. 2000. gada ziemā vecās krāsns dēļ nodegusi Oleru muižas kungu māja. Tomēr Kārlis pretēji kursa biedriem, kuri izeju meklēja citur, tajā skaitā Anglijā, nepadevās. "Tas tāds latviešu stāsts," viņš saka.
2003. gadā Kārlis Zemītis nodibināja SIA Zaļās pēdas un tagad galdniecībā izgatavo ne tikai paša izstrādāta dizaina mēbeles pēc pasūtījuma, bet arī restaurē vecos koka logus, durvis un mēbeles. Kopš pērnā gada rudens galdniecība izgatavo arī koka rāmjus Materia Bikes velosipēdiem.
Kadru mainība liela
"Mūsu galdniecībā nenotiek ražošana tās klasiskajā izpratnē, strādājam pēc pasūtījuma," izrādot galdniecību, stāsta Kārlis Zemītis. Vienā no cehiem tiek sagatavoti Ērmaņu muižai pasūtītie priedes koka apšuvuma dēļi. No vienas puses tos impregnē ar Latvijā ražotu antiseptiķi, no otras puses gruntē ar lineļļu. "Ir pieejami daudz, piemēram, Vācijā izgatavotu ķīmisko antiseptiķu, bet Latvijā ražotajam Erlits tie nestāv blakus – gan cenas, gan koksnes aizsardzības ziņā," pārliecinājies Kārlis.
Blakus cehā tiek darbināta datorvadāma koka frēzmašīna, ar ko izgatavo velosipēdu rāmjus. Piecu dažādu dizainu rāmji top no baltā oša, sarkankoka un riekstkoka. Darbinieks Jānis Kotāns galdniecībā strādā jau aptuveni gadu, prasmes strādāt ar datorvadāmo frēzi apguvis uzņēmumā. Kārlis uzteic tos nedaudzos darbiniekus, kuri te strādā visilgāk. Ērmaņu muižas dēļus savukārt apstrādā jauns darbinieks, kurš te ir tikai otro mēnesi. "Mums visi darbinieki mācās uz vietas. Kopumā galdniecībā nodarbināti 12 cilvēki, uzņēmumā tas ir optimāls skaits, bet ar atbilstošu izglītību ir tikai divi. Neslēpšu – laukos kadru mainība ir liela. Atnāk jauns darbinieks, ar pārliecību stāsta – būšot galdnieks, strādāšot. Iemācās pamata prasmes un pēc pirmās vai otrās algas pazūd," rūgto pieredzi neslēpj uzņēmējs.
Viņš uzskata, ka šīs mazajiem uzņēmumiem raksturīgās problēmas cēlonis meklējams sabiedrībā kopumā: "Vispirms gan man gribētos teikt, ka skolā, bet skolu veido sabiedrība, ģimenes. Laukos dzīvojot, es to redzu – daudz ģimeņu dzīvo ļoti grūtos apstākļos, parasti kāds no vecākiem dzer. Bērniņam nav perspektīvas, kaut arī viņš gribētu ko sasniegt, horizonts ļoti zems. Vēlāk, pieaugušā vecumā viņam pietiek ar minimumu, jo prasības ir mazas. Ko vajadzētu darīt? Par skolu parūpēties! Es esmu par skolotājiem, par izglītību."
Kārlis lēš – pēdējā pusgada laikā pieņēmis darbā četrus jaunus darbiniekus. Pērn tie bijuši vajadzīgi, kad sākuši ražot velosipēdu rāmjus. Apmācot jaunos, pēc diviem trim mēnešiem mācekļi varētu strādāt jau patstāvīgi, lai arī sākumā darbnīcā neprot neko. Uzņēmuma vadītājs raksturo situāciju: "Man jāstāv blakus, kopā jāstrādā – es kavēju savu darbu. Lai noorganizētu darba vietu, jāinvestē – jānopērk instrumenti, darba aizsardzībai nepieciešamais, jāsagatavo infrastruktūra. Es šim cilvēkam maksāju algu un par viņu arī nodokļus – to no manis prasa valsts, bet viņš pazūd bez brīdinājuma. Tā pazūd viens, otrs, trešais. Tie ir cilvēki, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi."
Jāpiebilst, ka kopumā pusgada laikā Zaļās pēdas šādi zaudējušas 2600 eiro darbiniekos nelietderīgi ieguldītu līdzekļu.
Reputāciju panāk ar darbu
Kārlis Zemītis izrāda savu darba vietu, kur top koka dekors Oleru muižas durvīm. Viņš stāsta: "Esam nodibinājuši biedrību Oleru muiža, cenšamies rakstīt projektus, kas saistīti ar muižas atjaunošanu, un šeit veicam koka detaļu, konstrukciju restaurāciju. Sadarbojamies arī ar muzejiem, restaurējam koka detaļas privātām Latvijas muižām – lielākoties tas notiek ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, caur projektiem. Izpildām būvuzņēmumu pasūtījumus. Patiesībā darba ir daudz, esam ļoti aizņemti, bet es neizvēlos šos darbus. Cilvēki piezvana, saka, ka vajag, un mēs darām. Nedrīkstam zaudēt nevienu klientu."
Galdniecībā apskatām jau restaurētus koka logus. Lai saglabātu to autentisku izskatu, tiek pielietotas tradicionālās tehnoloģijas – atjaunoti kalumi, krāsots ar lineļļas krāsu, ar lineļļas ķiti iestrādāts vecais stikls – tā krājumus uzņēmējs gadu gaitā sakrājis pats. "Esam priecīgi, ka ir cilvēki, kam tas patīk – tāpat kā mums," pasmaida Kārlis.
Restaurācijas darbu pasūtījumu proporcionāli esot tikpat daudz, cik individuāli izgatavoto mēbeļu. "Mūsu lielākais mīnuss ir tas, ka nevaram specializēties. Tā vienu nišu varētu apgūt perfekti. Es pats vislabprātāk no masīvkoka izgatavotu sarežģītas virtuves mēbeles ar dārgu furnitūru, bet tādu pasūtījumu nav daudz," atzīst Kārlis. Viņš pieļauj, ka nākotnē varētu specializēties velosipēdu koka rāmju izgatavošanā, bet šī vēl esot jauna niša, kurā daudz nezināmo. Pagaidām sadarbības partneru cena par izstrādājumu neesot ļoti izdevīga, vairāk līdzekļu tiek investēts, lai nišu attīstītu. Mērķis ir mēnesī izgatavot 30 koka rāmju. "Pašam šķiet, ka tas ir lielisks produkts. Biznesā jau nevar bakstīties – ja strādājam, tad strādājam. Ceru, ka daudz ko esam jau iemācījušies un klāsies arvien labāk," piebilst Kārlis.
Galdniecības saimnieks kafiju piedāvā savā dzīvojamā mājā – kādreizējā muižas klētī, kur viņš mīt kopā ar ģimeni. Kārļa projektētās virtuves mēbeles varam apskatīt tur. "Mājaslapas mums nav, ar savas produkcijas reklāmu speciāli nenodarbojos. Reputāciju iegūstam ar paveiktiem darbiem, caur paziņām, un klienti, veicot pasūtījumu, zina mūs un paļaujas. Tas ir pirmais, kas uzņēmumam vajadzīgs," uzskata Kārlis. Viņš pieļauj, ka pat mūsdienu tehnoloģisko iespēju laikmetā darbs un tā kvalitāte ir primārais reklāmas līdzeklis.
Vai valsts viņus saprot?
"Uzņēmums Zaļās pēdas – tas esmu es," saka Kārlis. Viņš nāk no mākslinieku ģimenes. Kokgriezēja prasmes apguvis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, interjera dizainu studējis Mākslas akadēmijā. "No koka, no mākslas prom netieku," apliecina Kārlis. Viņam Oleru muižas atjaunošana esot mūža darbs, kurā tiek investēti fiziskie spēki un brīvie līdzekļi.
Kārlis atceras pirmsākumus: "Kad trijatā atnācām uz šo muižu, cerējām, ka izveidosim savu uzņēmumu, paši strādāsim un paralēli atjaunosim ēkas, veidosim tādu kā mākslinieku komūnu. Ar gadiem tas izčākstēja, lai arī visiem trim bija vienlīdzīga situācija. Varbūt es biju neatlaidīgāks, bet neatlaidība te nepieciešama visu laiku, katru dienu."
Arī galdniecībā būtiska darbinieka prasme ir neatlaidība. Kārlis pamato: "Ja ir jāuztaisa galds, tad jāuztaisa tāds, lai pie tā var sēdēt, lai konstrukcijā viss līdz galam ir izdomāts." Taču Kārlis uzsver arī labas izglītības lomu šajā nozarē, un ar savu viņš lepojas: "Man ir laba izglītība. Jaunībā bija vīzija, ka pats kā dizainers projektēšu un to visu realizēs galdniecība, bet tagad man patīk lietu uztaisīt tādu, lai tā ir arī praktiska. Pareizi jau saka, ka pilsētas vidē viss notiek, pat tādā provincē kā Rīga – ja runājam Eiropas kontekstā. Redz, laukos cilvēks paliek tāds mierīgs, tad vajag sevi mazliet patracināt."
Kārlis stāsta, ka vairākas galdniecības izvēlas veidot sadarbību ar dizaina studijām, kuras arī piesaista klientus. "Mūsdienās tas ir pareizais ceļš. Ir arhitekti un projektētāji, kuri idejas realizēšanu novirza tālāk uz galdniecību. Man tādu iespēju nav, jo tajā laikā, kad šādi tīkli veidojās, pats cītīgi projektēju. Es joprojām to daru uz rasējamā dēļa un vairumu klientu tas apmierina. Ne visiem vajag 3D," pārliecinājies Kārlis.
Galdniecībai kā nozarei Latvijā uzņēmējs saskata perspektīvu, jo cilvēki novērtē labu meistaru būvētas mēbeles. "Savulaik, kad iepriekšējā uzņēmumā sadarbojāmies ar dāņu uzņēmumu Conlink, sākām ražot produkciju, kas līdzīga Ikea. Tie bija vienkārši, primitīvi izstrādājumi lielā skaitā. Man dvēsele tam procesam klāt nestāvēja – nepatīk koka pārstrādāšana skaidās. Taču šķita, ka būs iespēja nopelnīt. Tomēr pēc pirmā pusgada zaudējumi bija mērāmi deviņos tūkstošos latu. Jutu, ka vajadzētu mest visu malā. Mēs kā mākslinieki nebijām piemēroti šādam biznesa veidam," pieredzi raksturo uzņēmējs. Viņš gan sevi pozicionē vispirms kā galdnieku, tad kā uzņēmēju, savukārt to no darba aizmukušo darbinieku attieksmi – kā nespēju uzņemties atbildību par sevi un dzīvi.
Pirms diviem gadiem Kārlis iegādājies mikroautobusu, lai lauku teritorijā, kur nekursē autobusi, darbiniekus varētu atvest un aizvest uz darbu. "Šogad uzņēmumam par šo busiņu jāmaksā autoceļu lietošanas nodeva 300 eiro gadā. Ja iepriekš zinātu, ka mainīsies nodokļu sistēma, nebūtu izvēlējies šādu mašīnu, jo ar to nesniedzu regulārus transporta pakalpojumus. Cits piemērs: man ir trīs jauni darbinieki, kuriem maksāju minimālo algu. Ja viņi neierodas darbā, arī tad par viņiem būs jāmaksā nodoklis. Viena ir vientuļā mamma ar bērnu. Ja mazais saslimst, viņa ne katrreiz ņems slimības lapu. Cits darbinieks lūdz brīvu dienu – jānokārto jauna pase. Tās būs kavētas darbadienas, bet par tām man tāpat, iespējams, būs jāmaksā nodokļi. Jā, darbinieki var dabūt brīvdienu, es viņus saprotu, bet vai valsts viņus saprot, vai saprot mani? Man kā mazam uzņēmējam gribētos, lai valsts būtu sadarbības partneris, nevis svešinieks, kura rīcību nevar paredzēt," saka Kārlis Zemītis.