Uzņēmuma pamatprodukts ir Čedaras siers. Tā kā sieru nevar saražot bez sūkalām, pārstrādā arī tās – rūpnīcā darbojas divas siera pārstrādes līnijas un divas sūkalu žāvēšanas līnijas. Ar šiem diviem produktiem – sieru un sūkalām – uzņēmums veiksmīgi konkurē eksporta tirgos.
"Pērn saražojām vairāk nekā desmit tūkstošus tonnu siera gadā un visu šo apjomu eksportējām. Mums izdevies visu salikt pa plauktiņiem pareizā matemātiskā secībā, lai galarezultāts veidotos patīkams," lepns ir Šņepsts. Viņš ir skeptiski noskaņots pret tā saucamajām biznesa apmācības programmām, kur jaunie uzņēmumu vadītāji tiek mācīti iekarot starptautiskos tirgus. "Tā ir valsts līdzekļu nesaimnieciska izmantošana apmācībām, no kurām nav jēgas. Kā uzņēmumu vadītājiem var mācīt eksportēt cilvēks, kurš pats nav eksportējis ne tonnu produkta? Bet tas notiek! Tas ir līdzīgi kā bezdarbnieku apmācībā, kur daudzi gudri māca bezdarbniekus strādāt, bet rezultāta nekāda," neapmierinātību pauž Šņepsts un turpina: "Pēc Krievijas embargo presē parādījās ziņas, ka vienam otram kooperatīvam vairs nav kur eksportēt savu sieru, jo Krievijas tirgus ir ciet. Atvainojiet, bet kādu produktu šis kooperatīvs ražo, ja tam ir tikai viens tirgus pasaulē? Kāpēc Preiļu siers savus produktus var pārdot vairāk nekā uz 40 pasaules valstīm?
Lai eksportētu, pats galvenais ir produkts – nevainojams, augstas kvalitātes produkts. Vienalga, sausais piena pulveris, sviests vai siers, bet nevainojams produkts pietiekami lielos apjomos!
Un – kā mūsu gadījumā – ja ir viens šāds produkts, sākot ražot otru produktu, paralēli eksporta tirgos aiziet arī otrs un seko vēl nākamie produkti."
AS Preiļu siers savu Čedaras sieru eksportēt sāka vispirms uz Dāniju un Vāciju. Tagad tirgus iekarots arī Ķīnā, kaut arī nelielos apjomos. "Ķīna savu tirgu ļoti aizsargā. Mēs neliekam kārti uz Ķīnas tirgu, pārsvarā sūkalu pulveris aiziet uz Taizemi, Malaiziju," paskaidro Šņepsts. Biznesa kontaktu dibināšanu ārvalstīs viņš aizsācis jau XX gs. 90. gados, kad Latviju apmeklēja daudz potenciālo sadarbības partneru no ārvalstīm. Tolaik ne visiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem bijusi produkcija, ko piedāvāt. Pārsvarā eksportam varēja saražot sviestu, taču, piemēram, sauso vājpiena pulveri ražoja tikai divas rūpnīcas Aizputē un Krāslavā. Līdzīga situācija bija izveidojusies ar sieru, kur piena pārstrādes uzņēmumi lielākoties piedāvāja tikai Krievijas un Holandes sieru. Tagad sortiments kļuvis ievērojami plašāks, taču problēmu uzņēmējs saskata tur, ka – vai nu apjoms nav pietiekams, vai arī kvalitāte nav atbilstoša.