Ar dvīņu trali zvejojām baltās zivis, precīzāk, reņģes vai brētliņas. Ja bija iespējams, lomu nodevām pieņemšanas kuģiem jūrā, ja nebija, gatavojām mazsālītās zivis 50 litru mučelēs vai arī vedām svaigas uz mājām.
Īsi pirms Jūras svētkiem pāriniekam salūza traļa vinča, tas nozīmē uz divām trim dienām prognozējamu remontu. Vienā no tām ap pulksten 11 atvērās salona durvis - pirmais dūšīgais vīrs privātā bija man pazīstams. Tā kā biju starp tiem retajiem zvejas kuģu kapteiņiem, kas nebija PSKP biedri, ar viņu man bija iznācis satikties un sarunāties ne reizi vien. Tas bija Liepājas, bet varbūt pat visas Kurzemes «baltās» mājas priekšnieks pulkvedis Kozlovskis. Viņš bija tas, kurš izlēma, kurš ies jūrā un kuram šo godu uzticēt nevar.
Šoreiz saruna bija īsa un konkrēta: nevienam neko nesakot, ar izslēgtu rāciju iziet no ostas un pēc iespējas ātrāk nokļūt punktā ar koordinātām 57*12,0 N un 21*06,0 E. Tas ir apmēram 20 jūdžu no Pāvilostas tieši pretī Užavas bākai. No krasta tās ir 12,5 jūdzes. Ja mums tas izdotos, par darbu tika piesolīts 50 rubļu katram, goda diploms no Valsts drošības komitejas un vēl visādi citādi labumi.
Lelle ar ausaini
Bet tas vēl nav viss. Ap 400 metru garā tauvā mums būs jāvelk neliela plastmasas laiviņa, kurā būs no salmiem izgatavota lelle, turklāt ietērpta zaldāta šinelī un ausaini galvā. Nākamais pulkveža Kozlovska noteikums: ja šī laiviņa ar lelli pārgājiena laikā tiks sašauta, mācības būs beigušās. Ap pulksten 13 viss bija sagatavots. Salonā iekārtojās virsnieks kapteiņa pakāpē ar rāciju, kuras antena tika izbāzta pa salona iluminatoru. Pēc vairākkārtējām sakaru pārbaudēm man tika dota atļauja sākt.
Jūrā pilnīgs bezvējš, viegla dūmaka un redzamība - pusotras divas jūdzes. Tā kā mums bija zināms, ka mūs mēģinās sagūstīt kā robežpārkāpējus, nolēmu likt lietā viltību.
Kaut kā ļoti gribējās paņirgāties par mūsu neuzvaramo PSRS armiju. Tūlīt aiz vārtiem pagriezu gar krastu - uz Lielo akmeni. Tā rajonā vīri ielaida jūrā mazo laiviņu ar lelli cilvēka izskatā un prātīgi izlaida šim nolūkam paredzēto gandrīz vai puskilometru garo 10 milimetru lavsāna falli.
Pa mirušo zonu
No Pāvilostas līdz Užavai divas trešdaļas ir stāvkrasts. It sevišķi no jūras radiolokācija mērķus, kas atrodas tuvu pie šī stāvkrasta, neuzrāda. Šeit veidojas tāda kā mirusī zona.
Pāvilostas robežsargi mūs varēja piefiksēt tikai līdz Bukuragam, tālāk ne. Vienīgais, kur mūs varēja piefiksēt, bija apmēram divu trīs jūdžu posms pirms pašas Užavas, kur klajumi ar lēzenu krastu.
Pretim šiem klajumiem liku mehāniķim uzdot avārijas apgriezienus, līdz ar to ātrums pieauga līdz 14,8 mezgliem. Savukārt komandai liku glābšanas vestes turēt pie rokas. Un uz priekšu! Kad Užavas bāku varēja jau ar roku aizsniegt, devāmies tieši uz norādīto vietu. Vēl jau gan pāris jūdžu pietrūka, bet es paziņoju sakaru virsniekam, ka esam vietā - uzdevums izpildīts.
Paldies par darbu
No šīs nedabīgās joņošanas, jāteic, mazā plastmasas laiviņa bija apgāzusies, peldēja ar ķīli uz augšu. Protams, lelles, kurai bija lemts mirt no varenās PSRS armijas lodēm, tur vairs nebija... Kas bija palicis, to savācām uz kuģa.
Par godu uzvarai mēs laikam jau pacēlām otro glāzīti, kad mūs ielenca trīs kuteri ar reaktīvajiem dzinējiem. Ko viņi runāja savā starpā, nezinu. Sakaru virsnieks pārcēlās uz pienākušo gumijas laivu. Mums tika pateikts: «Paldies par darbu, varat atgriezties ostā!»
Pa ceļam redzamības robežās bija kādi desmit dažāda kalibra karakuģi. Šķita, viņi atradās te, lai noķertu mūs - robežpārkāpējus, kas izies atklātā jūrā aiz Pāvilostas. Par solītajiem 50 rubļiem katram, goda rakstiem un citiem labumiem pulkvedis Kozlovskis, protams, aizmirsa...
Toties kā trofeja mums palika mazā plastmasas laiviņa un ļoti izturīga apmēram 10 milimetru falle teju puskilometra garumā. Varbūt nepatīkami tas, ka Pāvilostas robežsargu priekšnieks majora zvaigznes vietā dabūja vecākā leitnanta pakāpi un tika pārcelts kaut kur uz Tālajiem Austrumiem. Atzīšu - viņš to nebija pelnījis, jo bija lāga cilvēks.
Vecmeitu patversme
Arī krastā piedzīvojumu nav trūcis, jo tajos laikos jau zvejojām arī svešos ūdeņos, bet angļu valodas nebija.
Reiz kādā Anglijas ostā ar kolēģi nelikumīgi izkāpām krastā, gājām pilsētu skatīties. Ejam, skatāmies, mēģinām izlasīt izkārtnes. Apstājamies pie kādas ēkas, lasām un saprotam, ka rakstīts - Vecmeitu patversme.
Nodomājam - oho! Te vecmeitām pat patversmes ierīkotas, lai dzīve nav jāvada vientulībā... Nepaspējam vien attapties, kad mūs divi tādi eleganti šveicari burtiski ierauj iekšā. Nodomājām, kāpēc gan nepaskatīties, kā angļu vecmeitas dzīvo. Mūs pieved pie galda, iedod albumu, bildītes rāda un kaut ko laipni angliski skaidro.
Kā ieraudzījām šīs bildītes! Kā laidāmies prom... Aizmukām no tās patversmes gan. Bet atgriežoties nākamais šoks - mūsu kuģa vairs nav! Kur stāvējis - nav! Skrienam gar krastu un domājam ļaunāko.
Tad pie mums pienāk būdīgi vīri un ar varu kaut kur ved. Kas var būt sliktāks?
Bet, izrādījās, kuģis turpat uz vietas, tikai skatam no augšas kā iepriekš nav redzams, jo, kad bija ūdens uzplūdums, tad kuģis stāvēja augšā, bet sākās bēgums, un tas nogāja lejā.