Šomēnes Līna svin 10 gadu jubileju. Vita MiniDienai atklāj: «Esmu cilvēks, kas jūt, domā un kustas savu dzīves mērķu virzienā. Kopš noticēju, ka esmu vērtīga tikai tāpēc, ka esmu, un man nav jāizdara nekas īpašs, lai savu vērtību kā nopelnītu vai pierādītu, mana dzīve ir kļuvusi daudz priecīgāka. Ikdienā savā psiholoģes darbā esmu līdzās cilvēkiem, kas vēlas ko mainīt sevī, lai dzīvotu kvalitatīvāku dzīvi. Parasti, mainoties pašiem, mainās arī attiecības un notikumi. To esmu piedzīvojusi arī es.»
Kā un kad radās ideja veidot ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centru Līna? Kāda ir tā darbība un filozofija?
Sākotnējā ideja - izveidot vietu, kur ģimenes var saņemt pēc iespējas laicīgāku palīdzību kādās savās emocionālās vai attiecību grūtībās, kamēr tās nav samilzušas, - joprojām tiek realizēta, bet jau citā līmenī. Pašlaik ir pieejama daudz plašāka dažādu terapiju izvēle gan bērniem, gan pieaugušajiem, pāriem un ģimenēm, nodarbības grupā vecākiem par dažādiem bērnu audzināšanas aspektiem. Mana sirds vienmēr ir bijusi ar jaundzimušo mammām un viņu pavisam mazajiem bēbīšiem. Šobrīd, kad pati Vācijā apgūstu zīdaiņu/vecāku psihoterapiju, arvien veiksmīgāk varu palīdzēt dažādās pēcdzemdību krīzēs mammai vai bērnam, dodoties arī vizītēs mājās.
Kad, kam un kā palīdz psihologs?
Pašlaik psihologa palīdzības iespējas ir plašas, un tāpēc arī psihologi specializējas, lai palīdzība būtu profesionālāka. Mana specializācija ir ģimenes, pāra un vecāku/bērna attiecības. Palīdzība ir efektīva tikai tad, ja cilvēks pats šo palīdzību lūdz un vēlas - tas būtu pirmais priekšnoteikums. Mana pieredze rāda, ka nereti gan uz konsultāciju bērni atved savus vecākus. Sūdzība sākotnēji saistīta ar bērnu, bet sarunā ātri atklājas, ka jārunā ir vai nu par pašu mammu, tēti vai attiecībām pārī.
Kā tev šķiet, vai mūsdienās ir viegli būt labiem vecākiem saviem bērniem?
Tik daudz un tik pretrunīgas sabiedrībā valdošas informācijas par to, ko nozīmē būt labiem vecākiem, šķiet, nav vēl bijis nekad iepriekš. Vecāki nereti ir apjukuši un savās bailēs izdarīt nepareizi mēdz saspringt tik ļoti, ka zaudē prieku par būšanu kopā ar saviem bērniem. Taču nepiedzīvojot šo prieku, tas var likties tikai kā mokošs pienākumu kopums, kur regulāri pārtērēt dažādus resursus, nesaņemot neko pretī. Strādājot ar vecākiem, cenšos atgriezt viņiem ticību, ka paši ir vislabākie sava bērna eksperti, kā arī mudinu uztvert visu vieglāk, tik daudz nekoncentrējoties uz pareizi vai nepareizi, bet gan uz to, kas der tieši viņiem un viņu bērnam.
Kas, tavuprāt, ir veiksmīgu savstarpējo attiecību stūrakmeņi gan ģimenē, gan sabiedrībā?
Iejūtīgas attiecības vispirms katram pašam ar sevi. Jo mazāk katrs sevi šausta, kritizē, vaino, tā vietā pieņemot sevi, jo vieglāk viņam arī pieņemt un cienīt citus. Jo veselīgāks ir katra atsevišķa indivīda pašvērtējums, jo vieglāk viņam veidot sev un citiem patīkamas, bagātinošas attiecības. Uzskatu, ka piedzimstot mums katram ir iedota vienāda vērtība, kas dažādos dzīves notikumos var tikt vājināta. Ja spējam atgriezties pie sākotnējā spēka, pārstrādājot dažādas traumatiskas pieredzes, mums viss jau ir.
Kādas bērnībā bija tavas mīļākās grāmatas? Un tagad? Un kas būtu jāizlasa, tavuprāt, katrai mammai un tētim?
Iemācījos lasīt piecu gadu vecumā un izlasīju kaudzēm grāmatu. Šobrīd grūti nošķirt savas bērnības grāmatas no savu bērnu grāmatām. Joprojām uzrunā un patīk Ronja laupītāja meita. Tā ir par nozīmīgām dzīves attiecībām, par bailēm un drosmi. Pēdējos gados pārsvarā lasu grāmatas, kas kaut kā saistās ar darbu. Viena no īpašajām, kas diezgan radikāli mainīja mani un manu darbu, ir dažādu autoru rakstu apkopojums par grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdību periodu Auf die Welt gekommen (tulkojumā Ienācis pasaulē). Katrai mammai un tētim, kas gaida sava mazuļa piedzimšanu, ieteiktu grāmatu Pirmo nedēļu brīnums. Tas, cik cilvēks ir cilvēcīgs jau savas dzīves pašās pirmajās minūtēs, tiešām ir īsts brīnums, ko nevajadzētu palaist garām.