Pārējie 4307 mācās vispārizglītojošajās skolās. Tie ir 39% no visiem bērniem, kam konstatētas speciālās izglītības vajadzības, un tas ir diezgan liels sasniegums, saka Mudīte Reigase, ESF projekta Izglītojamo ar funkcionāliem traucējumiem atbalsta sistēmas izveide vadītāja Valsts izglītības satura centrā.
«Pēdējos gados, kad nauda seko skolēnam, daudzas skolas cenšas paturēt visus vietējos bērnus, tāpēc arvien vairāk skolu licencē speciālās izglītības programmas,» viņa stāsta, taču atzīst, ka ne vienmēr šis iekļaujošās izglītības process ir gana kvalitatīvs. Ne vienmēr skolotāji ir gatavi strādāt ar skolēniem ar speciālām vajadzībām. Turklāt, ja klasē ir kaut viens bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, stundā uzreiz nepieciešams otrs pedagogs, kas ar šo bērnu strādā atšķirīgi. Šādu otro pedagogu trūkst. M. Reigase arī norāda, ka skolotāji bērnus, kas netiek pārējiem līdzi, mēdz uztvert kā sliņķus, kas nevēlas saņemties, lai gan patiesībā šiem bērniem vajadzīga palīdzība - cita pieeja, metodes. «Skolotājs ne vienmēr grib uzņemties to atbildību.» M. Reigase uzsver, ka tas joprojām ir attieksmes jautājums - ja vārdos un politiskā līmenī atšķirīgo, dažādo pieņemam, personiskā līmenī un darbos situācijas var būt dažādas. Tomēr skolotāju interese un izpratne par «speciālo» bērnu izglītošanu aug, un pēdējos gados kopaina iekļaujošajā izglītībā Latvijā ir krietni uzlabojusies.
M. Reigase gan domā, ka būtu aplam likvidēt speciālās skolas un visus to audzēkņus integrēt parastajās. «Speciālajiem» bērniem tomēr nepieciešama īpašāka pieeja, turklāt Latvijā, kur liela daļa speciālo skolu ir internātskolas, tas ir atspaids vecākiem, jo daudzi «speciālie» bērni nāk no ģimenēm, kur apstākļi nav tie labvēlīgākie - vardarbība, trūkums, viens vecāks ar daudziem bērniem utt. «Internātskola, protams, nav tā labākā vieta, kur bērnam augt, bet, kamēr ir pieprasījums, ir piedāvājums,» M. Reigase saka.
Viņasprāt, nav arī tā, ka speciālās skolas būtu kūtras jaunu izglītības vēsmu uztveršanā. Daudzas no tām pirmās steidz izmantot progresīvas metodes, lai nodrošinātu bērniem kvalitatīvu skološanos. M. Reigase stāsta, ka Latvijas speciālajās skolās bērni mācību priekšmetus apgūst atbilstoši savām spējām, nevis izglītības programmai, kas skolotājiem kalpo tikai kā vadlīnijas. Visos priekšmetos ir uzsvars uz zināšanu praktisko pielietojumu, un mājturības un tehnoloģijas stundu, kas sniedz sadzīves prasmes, ir būtiski vairāk nekā parastajās skolās. Tiesa, arī speciālajās skolās daudz kas atkarīgs no katra pedagoga attieksmes un darba.