Atšķirībā no diplomātiskā intelektuāļa A. Davutoglu, kura spēja vienoties līdz šim panāca virzīšanos uz priekšu Turcijas attiecībās ar Eiropas Savienību, bijušais pusprofesionālais futbolists un skaldi un valdi politikas piekritējs R. T. Erdogans savā ceļā uz pēc iespējas pilnīgāku varas sagrābšanu varētu izvēlēties arī konfrontācijas pārnešanu uz ārpolitiku.
Intelekts pret varaskāri
Lai gan pagājušajā nedēļā pēc paziņojuma par nodomu atkāpties no amata tuvākajās nedēļās paredzētā valdošās Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) kongresa laikā A. Davutoglu solīja lojalitāti R. T. Erdoganam un viņa plāniem, analītiķiem jau kādu laiku bija acīmredzamas domstarpības starp kādreiz tuvajiem politiķiem.
BBC raksta, ka tieša konfrontācija nebija A. Davutoglu stilā, taču pamazām parādījās atklāta viedokļu atšķirība. Premjers visai kritiski izturējās pret prezidenta realizēto viņa uzskatus neatbalstošo žurnālistu un zinātnieku vajāšanu, viņiem bija atšķirīgi viedokļi par kandidātu izvēli pirms pagājušajām vēlēšanām. Tieši A. Davutoglu panāca vienošanos ar ES par bezvīzu režīmu apmaiņā pret solījumu uzņemt atpakaļ no ES valstīm deportētos migrantus, taču viņš to darīja bez konsultēšanās ar R. T. Erdoganu. Un pats galvenais - A. Davutoglu neizrādīja entuziasmu par R. T. Erdogana mērķa - Turcijas pārveides no parlamentāras par prezidentālu valsti - realizēšanu.
AKP šāda atšķirīgas pozīcijas paušana vai nepietiekama lojalitātes izrādīšana R. T. Erdoganam netiek paciesta. A. Davutoglu pievienojas citiem politiskajiem līderiem, kuru vēlme paust atšķirīgus viedokļus ir novedusi izolācijā vai pie amata zaudēšanas, piemēram, bijušajam prezidentam Abdullaham Gulam vai bijušajam premjerministra vietniekam Bulentam Arinčam.
Rakstniece Elifa Šafaka slejā The Guardian pašreizējo vispārējās sašķeltības situāciju Turcijā apraksta šādi: «Ir grūti būt armēnim Turcijā. Vai kurdam, vai alavītam, vai gejam, vai pacifistam, vai ebrejam, vai sievietei, vai kādam, kurš vienkārši nepiekrīt tam, kas notiek valstī. Ja turklāt uz kādu attiecas vismaz divi no iepriekšminētajiem apzīmējumiem, tad viņa dzīve ir vēl grūtāka. Un šo apzīmējumu rindu varētu turpināt un turpināt. Dažādība tiek apslāpēta. Runas brīvība ir atmesta. Valda «Vienādības ideoloģija». To formē turku nacionālisms, islāmisms un autoritārisms, kas sajaukts ar mačismu un patriarhālismu. Saspīlējums politikā ielaužas ikdienas dzīvē.
Turcija vairs nav vienkārši politiski polarizēta. Tā ir sašķelta divās planētās: tajos, kuri atbalsta prezidentu Erdoganu, un tajos, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pret viņu. Erdogans ir visvairāk šķeļošais politiķis modernās Turcijas vēsturē.»
Nestabilitāte iekšā un ārā
Huffington Post vērš uzmanību uz to, ka Turcijā notiekošajam var būt nopietnas sekas ne tikai pašā valstī, bet visā reģionā un arī pasaules kopainā.
Valsts iekšienē strauji palielinās politiskā nestabilitāte, ko uzkurina konflikta ar kurdu nemierniekiem eskalācija, islāmistu kustības Islāma valsts organizētie terora akti un Turcijas apdzīvoto vietu apšaudes no Sīrijas teritorijas, migrantu plūsma.
Tagad vairs nav skaidrs, kāds liktenis sagaida Turcijas vienošanos ar ES par migrantu atpakaļuzņemšanu un papildu finansējuma saņemšanu no ES Sīrijas bēgļu uzturēšanai.
Valda arī skepse, vai ES dalībvalstis tiešām piekritīs bezvīzu režīma noteikšanai Turcijas pilsoņiem.
Turcija atrodas konfrontācijas stāvoklī ar Krieviju.
Arī Turcijas attiecības ar NATO partnervalsti ASV atsalušas brīvību ierobežojumu dēļ.