1Ja var ticēt Vērdiņam, tad jaunie dzejnieki jūtas piederīgi Eiropas kultūrai tās krāšņākajās izpausmēs. Tomēr ir vēl kāds viņu darbu aspekts, kas, iespējams, visuzskatāmāk izpaužas tieši Toma Treiberga debijas krājumā Gaismas apstākļi un ko nepieciešams uzsvērt, proti, tā ir «jauno salauzto cilvēku» tēma, ko Treibergs risina lielākoties kvalitatīvā, mierīgā un prasīgā sarunā.
Efektu panāk bez riska
Protams, minētais jautājums nav vienīgais, kas nodarbina Treibergu, tomēr tas noder refleksijai un autora vietas iezīmēšanai jauno dzejnieku vidū. Krišjānis Zeļģis debijas krājumā visas tās lietas raksta: «es biju dusmīgs/nē drīzāk noguris no miega/no trokšņa šai pilsētā/no pašas pilsētas noguris/tā jau ir bijis/man lasīja Čaku un tur tā bija.»
2Arvja Vigula grāmatas Istaba noslēgumā liriskais «es» nespēkā nopūšas: «manī iekšā kaut kas salūza, it kā būtu pārtrūkušas šņores,/kas satur to visu maucību, kas manī ir sadzīta nikni.»
3Treibergs sava krājuma pirmajā dzejolī izsakās sentimentālāk, bet vienlaikus uzstāda noteikumus - pirmās rindas it kā mudina pieaugt: «vai tu jau aizmeti atslēdziņu/no savas bērnības skapīša», taču beigās trīs reizes izskan sāpīgā frāze: «mēs nekad nepieaugsim/es ceru tu to zini» (5. lpp.).
Iespējams, tieši pretnostatījums starp mierīgo bērnību un pieaugušā dzīvi pilsētā - divas puses, kas koeksistē ne tikai epizodiski, bet vairāku dzejoļu saspēlē, - dod pamatu Treibergam rakstīt: «tik daudz jaunu/salauztu cilvēku apkārt/saņemieties/es čukstu viņu aizņemtajās ausīs» (18. lpp.). Citētās rindas jau pašas veiksmīgi attaisno savu tiešo izteiksmi. Tomēr reizēm autors savas klusi dramatiskās ainas veido, izmantodams jau pārbaudītus paņēmienus.
Lai uzburtu skumju noskaņu, reizēm dzejoļu beigās lietots vārds «raud»: «kad jubilārs raud viens, vējā,/uz palodzes, ar kūkas šķīvīti rokās» (6. lpp.); «tavs cīkstonis/tukšajā sirdspukstu arēnā/tev māj un klusītēm/raud» (10. lpp.); «un ne vārda vairs/par pasaules malu/visas iespējamās jau ir atrastas/es to uzzinu/no viņas saraudātajām acīm» (66. lpp.). Īsāk sakot, krājumā sastopami dzejoļi, kas iecerēto efektu panāk pārlieku vienkārši un bez riska.
Nekautrējas atdot godu Parīzei
Treiberga kodolīguma meklējumi manifestējas kā īsos, tā garos dzejoļos. Kāds neliels teksts var atgādināt - un tas nebūt nav slikti - Zeļģa poētiku: «garākā krievu balāde/ izslīd caur pirkstiem/un nopakšķ uz grīdas/kā zefīrs/tu skatījies/uz kādu jaunu cilvēku/un tava lakata bārkstis / sāka tiekties uz bezgalību» (24. lpp.). Savukārt kāds cits darbs (53. lpp.) var gari un rūpīgi aprakstīt, piemēram, vilcienā notiekošo un savā prozaiskumā likt atcerēties slavenos Ņujorkas skolas dzejniekus Džonu Ašberiju un Frenku O'Haru. Manuprāt, tieši otrā iezīme Treibergu padara par vienu no interesantākajiem autoriem jauno dzejnieku vidū.
Tāpat Treibergs, līdzīgi saviem vienaudžiem, nekautrējas atdot godu kādai literatūrā itin bieži piesauktai pilsētai, piemēram, Parīzei, ciklā «Pilsētai, kura nebija vainīga pie mūsu saraudātajām acīm» - darbā, kur skumji secināts: «cik šausmīgi iespējams piedzerties/uz Rue des Cascades /tā gribētos parunāt ar tevi nopietni/bet sanāk klusa sprauslāšana» (40. lpp.).
Savos labākajos dzejoļos autors allaž kaut ko noklusē - aiz vārdiem paliek daudziem tik pazīstamais, savādu nemieru raisošais «smagums bez zināma avota/bez iemesla» (57. lpp.).
Gaismas apstākļos atrodamas vairākas rindas ar līdzīgu noskaņu, un tās kopā veido mierīgu, nedaudz melanholisku dziesmu jauniem cilvēkiem - dziesmu, kas, par spīti retiem negludumiem, palīdzēs vējā, lietū, naktī, bēdās, kādas skaļas pilsētas sirdī.
1Vērdiņš K. Pasaules pilsoņi // Latvju Teksti, Nr. 8, 2012. 16. lpp.
2Zeļģis K. visas tās lietas. Rīga: Mansards, 2010. 38. lpp.
3Viguls A. Istaba. Rīga: 1/4 Satori, 2009. 71. lpp.