Latvijas Programmētāju dienas noslēgumā studentiem arī tradicionāli tika pasniegtas divas nopietnas balvas. Studentei - sievietei, veicinot aktīvāku iesaistīšanos zinātniskajā darbā un tā popularizēšanā, tiek piešķirta pasaulē pirmās programmētājas lēdijas Adas Lavleisas vārdā nosauktā balva matemātikā, datorzinātnē un to pielietojumos. Savukārt kāds students - vīrietis ik gadu saņem pasaulē pirmās programmu rēķinmašīnas konstruktora Čārlza Bebidža vārdā nosaukto balvu - par aktīvu un produktīvu darbu datorzinātnēs un to popularizēšanā. Iepazīstieties - abu balvu šīgada laureāti!
Instruments jebkam
«Nebiju plānojis studēt datorzinātnes,» saka Emīls Sjundjukovs, kurš LU apgūst tieši tās, ir ticis līdz maģistrantūras 1. kursam un domā arī par doktorantūru. Par Č. Bebidža balvas saņemšanu viņam ir gandarījums. «Tas apliecina, ka tēmas, ar ko darbojos, ir aktuālas, ka arī citiem veselības tehnoloģiju lauciņš ir svarīgs. Domāju, tas arī rada plašāku interesi par šo jomu. Bet balva ir arī liela atbildība - nevaru pamest iesākto,» Emīls saka.
Viņš stāsta, ka skolā bijis no tiem, kam interesē viss - no politoloģijas līdz pat mākslas vēsturei. «Devos uz Vāciju, iestājos studēt medicīnu, bet tad pārdomāju un atbraucu atpakaļ. Latvijā šķiet interesantāka vide, negribas nekur braukt, lai gan iespējas ir bijušas,» Emīls smaida. Viņš iestājās LU Datorikas fakultātē, kuras profesorus vērtē ļoti augstu, un datorzinātnes uztver kā lielisku instrumentu, kas izmantojams jebkur, visdažādāko lietu realizēšanai.
Emīls ir strādājis gan bankā, gan IT kompānijā Accenture, bet tagad ir zinātniskais asistents Elektronikas un datorzinātņu institūtā, kur darbojas projektos, kuros apvienojas datorzinātne un veselības aprūpe. Tajos tiek izstrādāti sensori un ierīces, kas palīdz pacientu rehabilitācijā. «Piemēram, pēc ceļa operācijas pie kājas pieliek sensoru, kas uztver, kā cilvēks pilda rehabilitācijas vingrojumus, kādā leņķī vingrinoties loka kāju utt. Tālāk šo informāciju var telefonā vai citā iekārtā vizualizēt, lai sekotu pacienta atveseļošanās procesam un to koriģētu,» Emīls stāsta. Cits projekts palīdz sekot plaukstas protēzi saņēmušu pacientu rehabilitācijai. Bet vēl viens projekts, kas top sadarbībā ar vairākām augstskolām un Norvēģiju, paredz, izmantojot datorzinātnes un gadžetus, novērot bērnu ar īpašām vajadzībām fiziskās aktivitātes, motivēt viņus būt aktīviem, kā arī palīdzēt veselības speciālistiem caur šiem datiem noteikt riskus, kas šos bērnus skar. Par to Emīls plāno rakstīt maģistra darbu.
Č. Bebidža balvu viņš saņēmis arī par datorzinātņu popularizēšanu. Emīls vada LU Datorikas fakultātes studentu pašpārvaldi un kopā ar studiju biedriem veido komūnu, kurā cenšas savest kopā inženierzinātņu, datorikas, medicīnas un citu jomu studentus, lai viņi stārtapus un projektus veidotu kopā - ko nezina vai neprot vieni, to taču prot citi! Tāpat Emīls ilgu laiku darbojies kā mentors programmēšanas apguves kustībā skolās Start(it).
Matemātikas mači
Skolēniem iepazīt eksakto zinātņu pasauli palīdz arī A. Lavleisas balvas ieguvēja Ilze Ošiņa. Viņa studē fiziku LU Fizikas un matemātikas fakultātes maģistrantūras 1. kursā un strādā gan Atomfizikas un spektroskopijas institūtā pie dažādiem projektiem, gan Neklātienes matemātikas skolā (NMS), kas organizē matemātikas olimpiādes un konkursus. Ilze vada senāko no šiem NMS konkursiem Profesora Cipariņa klubu un periodiski arī matemātikas nodarbības skolēniem Līvānos, Cēsīs un Mazajā matemātikas universitātē. Viņa palīdz rīkot valsts atklāto matemātikas olimpiādi un kopā ar kolēģi izdevusi grāmatu Matemātikas sacensības 4.-9. klasēm 2012.-2013. mācību gadā, kurā apkopotos sacensību uzdevumus skolēni var izmantot, lai gatavotos nākamajām olimpiādēm.
«Man matemātika bija galvenais, kas padevās,» Ilze stāsta pati par savu skolas laika pieredzi. «Tāpēc arī, meklējot studiju programmu, skatījos, kur matemātikas ir gana daudz. Tīru matemātiku tomēr negribēju studēt, izvēlējos fiziku. Lai gan reizēm ir grūta, tā ļauj izpētīt pasauli.» Ilze uzskata, ka iespējas specializēties tieši tajā virzienā, kas interesē, topošajiem fiziķiem LU gan nav pārāk plašas, lielā mērā arī tāpēc, ka maģistrantu, kas studē fiziku, skaitliski ir maz. Taču Ilzi saista biofotonika, medicīniskā fizika, «kaut kas starp fiziku un bioloģiju», un ar šo jomu viņa nākotnē gribētu darboties tieši zinātnē.
Ruta atpazīst runu
Savukārt Artūram Znotiņam zinātne jau kļuvusi par ikdienas realitāti, un Č. Bebidža balva viņam piešķirta kā atzinība par pētniecisko darbību. Pats LU datorzinātnes maģistru 2. kursa students gan saka: «Balva vairāk ir kā pamudinājums darīt vairāk, tiekties uz ko vairāk.»
Artūru interesē dabīgās valodas apstrādes tehnoloģijas un to izmantošana, runas atpazīšana, mašīnmācīšanās algoritmi, un paralēli studijām viņš ir zinātniskais asistents LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā, kur iesaistījies vairākos projektos. Bakalaura programmas laikā Artūrs strādāja ar tekstu analīzes rīku izveidi un pilnveidi ziņu aģentūras LETA tekstu semantiskās analīzes sistēmai. Patlaban viņš ir viens no Horizon 2020 projekta SUMMA īstenotājiem - tajā tiek veikts liela mēroga mediju monitorings vairākām valodām, sadarbojoties ziņu aģentūrām BBC, Deutsche Welle, LETA u. c. partneriem.
Līdztekus Artūrs ir starp tiem, kas attīsta latviešu valodas runas atpazīšanas tehnoloģijas. Te svaigākais veikums ir nesen publiski prezentētais runas atpazīšanas redaktors Ruta, ko tagad ikviens var izmēģināt vietnē Ruta.ailab.lv. «Tā ir web lietotne, automātiskās transkribēšanas rīks. Var paņemt audio failu, augšupielādēt, un sistēma segmentēs to pa runātājiem, atpazīs runāto tekstu un pārvērtīs to rakstītā, ko pēc tam var manuāli rediģēt,» Artūrs skaidro.
Jāturpina piesaistīt
Artūrs skolā bieži piedalījās eksakto mācību priekšmetu olimpiādēs, bet datorzinātnē puisi ieinteresējis informātikas skolotājs. «Tās tēmas šķita perspektīvas,» viņš saka un ir pārliecināts, ka jauniešus eksaktajām zinātnēm var piesaistīt, parādot, kāds ir to praktiskais pielietojums un ka ar tām var paveikt ko aizraujošu, derīgu. Ilze norāda, ka te liela loma ir skolotājiem, savukārt Emīls uzsver, ka skolās vairāk jādomā par saikni gan ar reālo pasauli, gan starp dažādiem mācību priekšmetiem. Tas pats attiecas arī uz augstskolām. «Studenti savus studiju darbus bieži izstrādā ķeksītim, bet vajag vairāk tādu darbu, kas palīdz cilvēkiem un ko var praktiski izmantot. Zem katras interesantas lietas ir arī zinātniskais aspekts. Tas arī var vairāk piesaistīt studentus mācībām, likt vairāk jautāt, kā kaut kas notiek un kāpēc,» Emīls spriež.
Lai gan visi trīs laureāti piekrīt, ka Latvijai ir potenciāls attīstīties par inovatīvu tehnoloģiju valsti, viņi tomēr redz arī traucēkļus. Eksaktās zinātnes aizvien vēl izvēlas maz jauniešu, turklāt, kā norāda Artūrs, viņi arī jāieinteresē nevis tikai par labu algu strādāt ierindas darbu, piemēram, IT uzņēmumos, bet arī radīt ko jaunu zinātniskajā jomā vai veidojot stārtapus, inovatīvus tehnoloģiju risinājumus. Emīls uzsver, ka inovācijas var dabūt, ieguldot gaišajos prātos arī finansiāli: «Es dažreiz brīnos, kā tie mūsu spīdošie profesori, kā Andris Ambainis, vēl ir palikuši Latvijā…» Arī Ilze uzskata, ka galvenā problēma ir finansējuma trūkums, un piebilst - labākie mēdz izvēlēties studijas ārzemēs, kur pēc tam arī paliek, un tas rāda, ka ne viss ir labi šejienes izglītības līmenī.