Katru darbdienu radioraidījumā dzirdi dažādus padomus, kā labāk dzīvot. Vai arī pašam ir kas labs aizķēries?
Tās zināšanas, ar ko dalās mani studijas viesi, ir ļoti lipīgas. Esmu uzlādēts ar četrarpus gadu pieredzi it visā, ko šie cilvēki ir atnesuši. Piemēram, pēc sarunas ar vienu no psiholoģēm jau pāris nedēļu no rītiem ceļos stundu agrāk, nekā man vajadzētu celties, - tikai tādēļ, lai man būtu iespēja stundu pašam ar sevi padzert kafiju. Tas ir ārkārtīgi foršs rīks sevis sakārtošanai, kam citkārt laika neatliek. Diena paiet vienā skrējienā, vakars ir tāds ņigu, ņegu. Tāpēc stundu no rīta es izmantoju tiešām racionāli - dzeru kafiju, sarunājos ar sevi, paskatos kaut ko datorā, paklausos, ko kolēģi rādžiņā dara.
Vai tev ir arī ar veselīgu ēšanu saistīti rituāli?
Nevaru nenovērtēt ūdeni. Reiz kāds dziednieks man teica - pamēģini izmazgāt drēbes tējā vai kafijā, nekas tev nesanāks! Tev vajag ūdeni. Šūnu līmenī ir tieši tāpat. Tu vari lietot kafiju, tēju, bet, lai šūnas attīrītos, ir jālieto ūdens. Taisnība viņam ir.
Ir bijuši laiki, kad eksperimentēju ar ēdienu. Kādu laiku biju atteicies no kviešu miltiem, kas ļauj ļoti labi manipulēt ar svaru. Esmu izmēģinājis neēšanu pēc sešiem, bet, manuprāt, ir smalkāk jāpapēta, vai svarīgi ir neēst pēc sešiem vai tomēr noteiktu stundu skaitu pirms gulētiešanas. Visu var izmēģināt, bet šarms ir tajā, ja tu atrodi saskaņu ar sevi. Ir jāpatīk tam, ka tu kaut ko sev aizliedz vai dari citādi. Ir pretīgi, ja viss notiek pēc formulas - trijos glāze ūdens, četros ābols, piecos kefīrs, diena beigusies, no rīta sākam ar auzu putru. Ja tas nav iekšējs lēmums, vienā brīdī tu kļūsti par revolucionāru - četros speciāli apēd bulciņu, nevis ābolu.
Tātad pašlaik tev ēšanas ierobežojumu nav?
Galīgi nav. Jau ilgāku laiku turos pie divreizējas ēšanas. No rīta ēdu tik ilgi, lai visu dienu varētu normāli justies bez īpašas vajadzības kaut kur drasēt pēc pusdienām. Otrreiz ēdu vakarā, vēlams trīs četras stundas pirms gulētiešanas. Neko sev neliedzu - ja kārojas eklēra, ēdu eklēru. Arī šokolādes tāfelīte aiziet, ka šņakst. Ir tāda formula, ka stress, kas rodas, sev kaut ko aizliedzot veselīguma vārdā, patiesībā nodara lielāku kaitējumu nekā bauda, kad tu sev atvēli to, kā tajā brīdī kārojas. Tikai svarīgi ir just mēru.
Kur rodas tavs dzīvesprieks?
Nezinu, kur tas rodas. Tā dzīvoju. Prieka izjūtu vajag sevī kultivēt, tāpēc jāmēģina savā vai citu dzīvē atrast, par ko pasmaidīt. Man, piemēram, nav nekā jautrāka kā redzēt, kā mana mamma, nometusies četrrāpus, ar mazmeitām spēlē kaķi un peli. Ieguvums ir visiem - mazmeitām, skatītājiem, mammai un viņas mugurkaulam. Tikai prieks cilvēku notur uz strīpas, viss pārējais ir piedeva.
Tad jau veselīgais dzīvesveids vairāk ir tāda plūšana pa dzīvi.
Drīzāk veselīgums ir pieticība attiecībā uz kārdinājumiem, kas ikdienā trāpās pa ceļam. Es eju cauri savai ikdienai ar apziņu, ka lietām, mānekļiem, kas izlikti ceļā, nav nekāda tieša sakara ar manu dzīvi.
Kā ar sportu?
Vispārējas izvingrināšanās nolūkā reizi nedēļā eju uz baseinu. Man nav svarīgi nopeldēt baigos simtus metru. Lielākais prieks, ka tā ir stunda sev. Ūdens masāža ķermenim ir ļoti veselīga, turklāt ūdens ir ļoti labs stresa noņēmējs. To pašu varētu darīt arī vannā, taču baseinā tilpums ir lielāks. Bet vai tas ir sports? Nu kāds tur sports!
Kā cīnies ar vīrusiem?
Dzīvoju ar pārliecību, ka mani slimības neskar. Protams, smērējot maizes, labprāt uzlieku virsū kādu ķiploka šķēli, kas ir ļoti dabiska piedeva. Ik rudeni mums ir ģimeniska tradīcija taisīt sulu kūri no pašaudzētiem vai pirktiem ķirbjiem. Vienu kārtīgu 15 kg smagu ķirbi, un izspiežam sulā. Ik vakaru izdzeru divas trīs glāzes. Daži saka, ka par daudz, bet man garšo.
Kā ar zaļo dzīvesveidu? Vai šķiro, taupi?
Mans dzīvesveids ir diezgan zaļš. Esmu nevis skops, bet taupīgs kā saimnieks. Dzīvoju privātmājā, tādēļ man par visu pašam arī jāparūpējas. Nojaušu, ka ūdens ne no kā nerodas, ka tas kaut kur jāizsūknē. Esam pieraduši pie ikdienišķām lietām. Bet patiesībā mums ir tikai paveicies, ka dzīvojam tik ļoti apūdeņotā vietā. Arī dārzā nopļautā zāle nonāk komposta kaudzē, nevis atkritumos. Tas nozīmē, ka nākamgad maniem ķirbjiem būs baigi labās čužas un čagas.