Jūs zināt, ka vēl pavisam nesen mums nebija gandrīz nekā, ne ūdens, ne normālas infrastruktūras, bet tagad ir redzams daudz izmaiņu. Mēs gribam mācīties no saviem Latvijas kolēģiem, kā viņi risina dažādas problēmas, vairot pieredzi. Protams, mūsu situācija ir pavisam atšķirīga, bet arī Latvijas vēsturē bijuši pavisam atšķirīgi laiki, kad nācies domāt par drošību. Man atrašanās Meimanas mēra amatā ir uzlikusi pienākumu palīdzēt cilvēkiem, būt atbildīgam par viņiem. Braucot no Rīgas lidostas, redzējām skaistu, tīru pilsētu. Tieši tāpat gribētos attīstīt arī Meimanu, taču jāņem vērā, ka Afganistānā mums pretī atrodas ienaidnieki, pastāv terorisma draudi.
Kāds ir jūsu viedoklis par lēmumu izvest koalīcijas spēkus no Afganistānas līdz 2014. gadam?
Šis lēmums var sarežģīt situāciju, un mums var būt lielas problēmas. Protams, mēs atbalstām ārzemju karavīru izvešanu, taču to vajadzētu darīt, kad drošība būs vajadzīgajā līmenī, lai tajā brīdī jau būtu pabeigta mūsu armijas apmācība. Lai afgāņu karavīri vieni paši varētu aizsargāt savu valsti. Domājot par šo jautājumu, jāņem vērā tas, ka Afganistānā nav nekādas ražošanas un, ja šādos apstākļos koalīcija izies no valsts, mūsu armija vairs nesaņems nekādu palīdzību. Būs sarežģīti. Protams, esam gatavi tam, ka mūsu pusē pāriet pašreizējie ienaidnieki. Lai nāk ar visiem ieročiem, ja ir gatavi sargāt Afganistānu kopīgi. Ar viņiem ir jārunā, lai pārnāk mūsu pusē. Cenšamies kaut ko darīt, lai mainītu situāciju. Tā ir tāda, ka pat bērniem, kas iet uz skolu, nākas baidīties. Viņi nekad nezina, vai sasniegs skolu. Cik ilgi tā var turpināties? Afganistānas dienvidos skolas ir slēgtas, bet pie mums ziemeļos situācija ir pavisam savādāka. Liela problēma tur ir atvērtā robeža ar Pakistānu.
Kāda varētu būt vēlamā sadarbība starp Afganistānu un Latviju pēc latviešu karavīru izvešanas 2014. gadā?
Es jau teicu, ka to varēs darīt tikai tad, kad būs sasniegts miers. Tad arī varēs iet projām. Nevar taču iesāktu darbu atstāt pa pusei padarītu. Var, piemēram, runāt par ārzemju spēku izvešanu no centrālajiem valsts apgabaliem, bet, ja to pašu gribētu darīt pie robežas, būtu jāveic lieli drošības pasākumi.
Jūsu teiktais liek uzdot jautājumu - kad afgāņi paši spēs parūpēties par savu drošību?
Es pats esmu bijis militārpersona, atrados pie Pakistānas robežas un tur tiku ievainots. Ieguvu karavīra pieredzi, un tā mani ir pārliecinājusi par to, ka bez finansējuma un ieročiem no cīņas nekas nevar iznākt. Bez tā nav iespējams iet uz priekšu. Jūsu karavīri ir pieredzējuši, ka cilvēki Meimanā vēlas, lai ārzemju karavīri paliek. Koalīcijas izvešana ir pieļaujama tikai tad, kad būs iespējams garantēt drošību par visiem simts procentiem. Mēs esam ļoti pateicīgi jūsu cilvēkiem, visiem karavīriem. Zinām, ka latviešu karavīri vēlas būt mājās, atrasties kopā ar savām ģimenēm. Jāņem vērā arī tas, ka afgāņi uzticas starptautiskajai sabiedrībai. Taču tas var pazust, ja šī sabiedrība no afgāņiem tagad novērsīsies. Tiks sagrauta šī uzticēšanās.
Kas būtu noticis Afganistānā, ja 2001. gadā tur nebūtu iegājuši amerikāņi un vēlāk visi pārējie sabiedrotie?
Tā būtu valsts bez elektrības, bez infrastruktūras, ne valsts, bet gan tuksnesis. Tagad jūs ieraudzīsiet mājas, mašīnas, cilvēkiem ir darbs. Cilvēks var normāli domāt, darboties, mācīties. To pašu var teikt arī par Meimanu, kur pirms 2001. gada nebija nekā. Nebija normāla ceļa, pa kuru nokļūt Meimanā. Tagad pilsēta palielinās, būvējas. Tajā dzīvo apmēram divi simti tūkstoši cilvēku. Daudz veikalu, un cilvēki vēlas te apmesties.Tiek būvēti vairāki lieli ceļi visā Farjābas provincē. Ir iesākta elektrostacijas būvniecība, kas varēs nodrošināt ar elektrību divdesmit tūkstošus cilvēku. Liels parks izveidots Meimanas centrā, slimnīca, kurā ir vietas piecdesmit slimniekiem. Īstenoti vairāki projekti, kas atrisinājuši apgādi ar ūdeni. Dzeramais ūdens - tā līdz šim bijusi liela problēma. Farjābas provincē paredzēts uzbūvēt vēl 160 skolu, 14 no tām mūsu pašvaldībā. Arī Farjābas provinces gubernators personīgi ir ļoti daudz izdarījis, lai uzlabotos dzīve. Vēl par Meimanu runājot - iecerēts asfaltēt skrejceļu lidostā un, ja to izdotos pagarināt par trim simtiem metru, tā varētu uzņemt starptautiskos reisus.
Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas kontingenta karavīriem?
Jau vairākus gadus Meimanā uzturas norvēģu, arī latviešu karavīri, un, jāteic, par šiem cilvēkiem ir izveidojies ļoti labs iespaids. Turklāt tā domā pieredzējušie sirmgalvji. Latvijas armijas karavīri un virsnieki ir ļoti labi izglītoti, disciplinēti cilvēki. Par viņu motivāciju veikt savus pienākumus nenākas šaubīties. Katra valsts varētu justies droši, ja tās rīcībā būtu tādi karavīri. Jums ir ļoti laba armija. Svarīgi ir tas, ka nekad Latvijas vienības karavīri nav veikuši kaut kādus darbus, kas iepriekš netiktu apspriesti ar mums. Un tas arī ir nodrošinājis augstu kvalitāti dažādiem pasākumiem. Man kā Meimanas mēram ir gandarījums arī par to, ka vienmēr varu prasīt palīdzību, zinot, ka tā tiks nodrošināta vislabākajā līmenī.