Ģirts Rungainis
Var teikt, ka lauksaimniecībā notiek dabisks industrijas sakārtošanās process. Saimniecības paliek lielākas, konkurētspējīgākas. Iespējams, tās pat varētu strādāt bez subsīdijām, bet realitāte ir tāda: ja mūsējiem subsīdiju nebūs, savukārt viņu konkurentiem - būs, mūsējie nebūs konkurētspējīgi. Tādēļ var saprast kaismīgās diskusijas par subsīdiju lielumu un samērīgumu, tomēr būsim godīgi: tām nav liela sakara ar lauksaimniecības nākotni un struktūru Latvijā. Zemnieki ir ietekmīga sabiedrības daļa, tādēļ viņi šo fokusu notur. Vairāk vajadzētu runāt par to, ko darīt vidēji lielām saimniecībām. Var jau gudri pamācīt, ka tādā platībā jāattīsta kāds nišas produkts - garšaugi vai izcilas kvalitātes gaļas lopi -, bet pirktspēja Latvijā ir tāda, kāda tā ir. Lai virzītu nišas produktu, nepieciešams aktīvs mārketings utt. Līdz ar to, ja lielas saimniecības pašas tiks galā, šīm vidējām valsts varētu sniegt atbalstu. Runājot par mazajām saimniecībām, nevajag sevi mānīt - divdesmit gadu laikā tās pazudīs. Lauksaimniecība ir ne tikai kultūrvides sastāvdaļa, bet arī bizness.