Safons ir lielisks meistars žanrā, ko varētu nodēvēt par mūsdienu gotiku, - tāpat kā XIX gadsimta gotiskās literatūras guru tekstos viņa stāstītais lielā mērā balstās uz arhitektoniskām konstrukcijām tiklab vārda tiešajā, kā pārnestajā nozīmē. Cilvēki ir piesaistīti celtnēm, viņu likteņi neizbēgami atspoguļo ēku aprises, mistiskās telpas signalizē, provocē un izraisa tajās notiekošās baismas, tieši tāpēc nav iedomājams, ka Safona varoņi varētu mitināties, teiksim, japāniska minimālisma stilā iekārtotos apartamentos. Nē, obligāti ir vajadzīgas vecas, čīkstošas kāpnes, neloģiski konstruētu balkoniņu mudžekļi, eju labirinti, slepeni kambari, juceklīgi izvietotas telpas, gaismēnu spēles un rūpīgi izzīmētas interjeru detaļas, starp kurām kā mājās var justies darba sižets.
Tātad - mūsu priekšā ir stilizēta pēckara Barselona (runa ir par Pirmo pasaules karu) un jauns rakstnieks Davids Martins, kurš pelna iztiku, rakstot piedzīvojumu lubenes. Protams, viņš apmeties īsti gotiskā namā, kurā sveču liesmas izgaismo putekļainas grīdas un kura augstākajā «tornī» ar milzīgu, vecu rakstāmmašīnu top literatūra - darbi, kuru tēli laiku pa laikam atdzīvojas, bet realitāte ik pa brīdim ieplūst rakstītajā. Spēlītes ar literāriem tekstiem caurauž visu rakstnieka dzīvi: sākot jau ar nobružātu Dikensa Lielo cerību eksemplāru, kura dēļ zēns bērnībā no tēva piedzīvo nežēlīgu kāvienu, un beidzot ar noslēpumaini ķecerīgu sējumu, ko Davids iznes no mums jau kopš Vēja ēnas pazīstamās borhesiskās pazemes Aizmirsto grāmatu kapsētas.
Rakstot mazvērtīgus pasūtījuma darbus, savu grāmatu (kuru nav cerību izdevīgi pārdot) un pārrakstot sava labdara neveiksmīgo romānu tā, lai tas kļūtu par bestselleru, paiet Davida ikdiena, sairst veselība, pazūd cilvēcība. Tad izmisušajam censonim tuvojas noslēpumains izdevējs ar interesantu piedāvājumu - uzrakstīt jaunu grāmatu, kas mainītu pasaules seju. Izrādās, Davids nav pirmais, kurš mēģinājis to paveikt, bet viņa priekšgājēju likteni par saulainu vis nevar nosaukt...
Literatūras klasikas pazinēji turpmāko sižetu, kurā savijas detektīvintriga ar krietnu melodramatiskas fantāzijas devu, uzminēs bez lielas piepūles, taču sižets šajā gadījumā nav galvenais. Kā jau gotikā, svarīgi nav tas, kas notiks, bet gan - kā. Un, kā jau gotiskajā rakstībā, autors nepazīst mērenības, ierobežojumu, pasteļtoņu. Varoņu rīcība ir cildena vai dēmoniska, bet vienmēr ārkārtēja, dabas ainavas - zīmīgi satriecošas, ja līķi - tad kaudzēm (īpaši romāna pēdējā trešdaļā rakstnieks šķiet dzīvespriecīgi plunčājamies asiņu jūrā), ja simboli - tad slāņiem cits pār citu. Romāna sākumā rakstnieks ar redaktora muti savu varoni un, iespējams, arī pats sevi puspajokam brīdina no pārmērīgas īpašības un apstākļa vārdu lietošanas, taču tūlīt pēc tam applūdina lasītāju ar tik izšķērdīgi krāšņu prozu, ka lasītājs jūtas kā vāju modes tējiņu cienītājs, kuru negaidot apreibinājusi pudele sarkanvīna.
Kā atgādina pats autors, Eņģeļa spēlē ietvertas dažādas spēlītes - un vienā no tām piedalās arī lasītājs. Autors vadā lasītāju iekšā un ārā no sava veida ķīniešu istabas, pa ceļam nobārstīdams arī labu tiesu literāro alūziju drupaču. Tās gan netiek bērtas tik blīvi un šķelmīgi kā Umberto Eko darbos, bet pietiekami, lai lasītājs atrastu vismaz aptuveno virzienu ārā no meža... vai tieši pretēji - pazustu stāsta džungļos. Beigu beigās, apmetis plašu loku, stāstījums atgriežas izejas punktā, ar visai baisa epiloga palīdzību tomēr attāli sasaistīdamies arī ar Vēja ēnu. Bet lasītājs jūtas mazliet piešmaukts, vairāk nekā mazliet gandarīts un pamatīgi nostaigājies.