Izglābj attapība
Kārlis Goba piedalījies Cēsu kājnieku pulka kaujās. Lāčplēša Kara ordenis viņam piešķirts par cīņām 1919. gadā pie Plānupes un Juglas. Brīvības cīņu dalībnieka meita atceras, ka tēvs uzsvēris, ka ordeni saņēmis par atjautību, un sacījis, ka tieši attapība viņam karā izglābusi dzīvību.
«Tēvs stāstīja, ka bija devies izlūkgājienā, nonācis tieši pie pretinieku bunkura un, ja ienaidnieki būtu sapratuši, ka latviešu karavīrs ir viens, bez palīgiem, tad viņš būtu nošauts. Bet manam tēvam ienācis prātā drosmīgi radīt iespaidu, ka kopā ar viņu ir vesels latviešu brīvības cīnītāju vads, un skaļi saukt: «Vads, sekot man!» Ienaidnieka armijas karavīri tiešām nodomājuši, ka viņiem tūlīt uzbruks daudzi latvieši, nevis tikai viens pats Kārlis. Tēvs esot uzsaucis, lai landesvērieši atdodot ieročus un munīciju, un vācieši tā arī darījuši. Rezultātā tēvs ne tikai izglābies no nāves, bet arī atbruņojis pretinieka karavīrus,» Kārļa Gobas stāstīto izklāsta Lilija Vāle.
Viņas dēls Andris, kurš pievērsies dzimtas vēstures pētīšanai, apgalvo, ka vectēvs visu dzīvi bijis cilvēks ar asu, analītisku prātu. «Skolā Kārlim labi padevusies matemātika, kas arī bijusi viņa sirdslieta visa mūža garumā. Ar zemes apstrādāšanu vectēvs nav aizrāvies, bet strādājis garīgu darbu,» stāsta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera mazdēls. «Kārlis Goba bija īsts vidzemnieks, dzimis 1898. gadā Pociema pagastā. Pirmā pasaules kara laikā viņš tika mobilizēts 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā, kas cīnījās Krievijas armijas sastāvā. 1918. gada pavasarī viņu demobilizēja un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas iesauca Latvijas armijā.» Padomju režīma represijas Kārli Gobu un viņa ģimeni neesot skārušas. «Vectēvs politikā nejaucās un četrdesmitajos piecdesmitajos gados nebija zemes apsaimniekotājs, iespējams, tāpēc arī viņam ļāva mierīgi dzīvot,» domā dzimtas vēstures pētnieks. «Manā bērnībā tēvs tepat pie Puikules stacijas strādāja par kokbrāķeri, viņš noteica, kuru koku mežā zāģēt, kuru atstāt,» atceras Kārļa Gobas meita.
Mājas ar laimīgu auru
Vecdzelvēs Kārļa Gobas dzimta dzīvo jau piecās paaudzēs. «Lepojos, ka Vecdzelves nekad nav piederējušas svešiniekiem,» uzver Lilija Vāle. Viņai par māju veiksmīgo likteni ir mazliet pagānisks skaidrojums. «Pagalmā aug vecs ozols, un es ticu, ka šis ozols sargā mani, manu ģimeni un mūsu mājas. Ozoli iestādīti arī citos Vecdzelvju pagalma stūros, lai mājām un to iemītniekiem būtu nodrošināta aizsardzība no visām četrām debesu pusēm,» ar dziļu pārliecību balsī apgalvo izdarīgā māju saimniece. Vecdzelvju sētu rotā arī iespaidīgi, seni vītoli un Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera meitas rūpīgi koptās puķu dobes, kas vēl novembrī saglabājušas krāšņumu. Vecdzelves saņēmušas atzinību konkursā Sakoptākais pagasts un lauku sēta un novērtētas kā «skaistākā lauku sēta ar īpašu auru laukos». Galvenokārt tas ir Lilijas nopelns, jo viņa - jau krietni pensijas vecumā - joprojām ir nenogurdināma, apņēmības pilna lauku sieva, kurai dzīvot nozīmē strādāt.
Lilijas dēls Andris Vāle par savu hobiju sauc iedziļināšanos vēsturē. Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera mazdēls gan ir izpētījis savas dzimtas vēsturi, gan arī savācis ievērojamu senlietu kolekciju. Staigājot pa Vecdzelvju pagalmu, Andris rāda veclaicīgus ratus un ragavas, senus zemes apstrādes priekšmetus un darbarīkus. Vēstures entuziasts uzsver, ka ieročus un militāro tehniku viņš nekolekcionējot. Militāra stāja gan viņam piemīt. «Ilgus gadus nostrādāju robežsardzē, biju Ainažu robežkontroles punkta priekšnieks. Tagad jau esmu sasniedzis robežsargu pensionēšanās vecumu, tāpēc man ir vairāk brīva laika, ko veltīt pagātnes izpētei un Vecdzelvju labiekārtošanai,» uzsver pieredzējušais robežsargs.
Pieci ordeņa kavalieri
Umurgas kapos pie Kārļa Gobas atdusas vietas redzama īpaša, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem veltīta piemiņas zīme. Par to parūpējusies novadpētniece Aija Baumane. «Šajos kapos atdusas gan 1959. gadā mirušais Kārlis, gan vēl četri Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri,» zina teikt Aija. «No koka izgatavotas piemiņas zīmes, kas rotātas ar sarkanbaltsarkanu lentīti, sarūpēju ar pašvaldības atbalstu.» Novadpētniece stāsta, ka ik gadu 11. novembrī kapos piemiņas brīdī pulcējas Umurgas skolēni.
«Būtiskākais, ko šolaiku bērniem vajadzētu zināt par Lāčplēša dienu, ir tas, ka mums jābūt priecīgiem un lepniem, ka toreiz, 1919. gadā, Latvijā bija jauni, drosmīgi puiši, kuri pameta skolu, lai cīnītos par Latvijas valsti, ka bija uzņēmīgi vīri, kuri atstāja savas lauku mājas un devās sargāt jaundibināto Latvijas Republiku. Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien nemaz neapzinās, ka sava valsts - tā ir ļoti nozīmīga vērtība. Novērtēsim savu valsti un atcerēsimies, ka Latvijas Republika tika nosargāta tieši šajās Brīvības cīņās,» uzsver Aija Baumane.