Naftas valsts Argentīna 2010. gadā pirmo reizi kopš valsts lielākās naftas kompānijas YPF privatizācijas 1993. gadā sāka naftas produktu importu. Pērn naftas produktu imports Argentīnai, kura pati iegūst naftu, izmaksāja 10 miljardus dolāru, šogad tie varētu būt 14 miljardi. Tāpēc valsts prezidente Kristīna Kirhnere pieņēmusi lēmumu privatizācijas sāgu beigt - renacionalizēt YPF, kurā kontrolpakete pieder spāņu Repsol. Spānijas valdība ir šokā, Barrozo šokā, Eiropas ārlietu komisāre Ketrina Eštone kā vienmēr runā par signāliem ārvalstu investoriem, kas, protams, nav pozitīvi. Tikai - vai argentīniešu tauta šodien gaida ārvalstu investorus vai aplaudē prezidentei Kirhnerei? Neveiksmīga privatizācija - no Argentīnas interešu, nevis privatizatoru interešu viedokļa, protams - bruģē ceļu kreisajam populismam, kas agri vai vēlu pārņem varu demokrātiskā valstī, kurā vara pieder tautai. Ārvalstu prese jau salīdzina Kirhneri ar Putinu, The New York Times uzsver, ka pašas Argentīnas valdības politika un zemās cenas ir vainojamas Argentīnas nelaimēs ar naftu. Vai arī Argentīnas sabiedrība zemās cenas uztver kā nelaimi? Kamēr populistiskas politikas nekolapsē, ja tiešām ir nepareizas, sabiedrības vairākums tās atbalsta. Turklāt valsts īpašums uz dabas resursiem pats par sevi nav populisma pazīme - arī Norvēģija netaisās privatizēt savu Statoil. Un tas nav populisms, bet aprēķins.
Nacionalizācija
Dienas replika
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.