Viņus vieno atmiņas par aktīvu profesionālo dzīvi un kopīgas sanākšanas, kas regulāri tiek rīkotas jau 20 gadu. «Mēs te nejūtamies kā pensionāri, bet kā bijušie Rīgas kinostudijas un kino darbinieki. Kinošniki,» uzsver Valdis Vītols. Kino ir bijusi visa šo cilvēku dzīve, nereti atsakoties arī no ģimenes pienākumiem. Bet ir joprojām. Tieši profesionālās saiknes saglabāšana palīdzējusi Latvijas kino senioriem dzīvi joprojām tvert gaiši, ar sirsnību. Un kino jau esot sports tikai ļoti izturīgajiem.
Laiks visu nolīdzina
Katram no Latvijas Kino senioru kopas pārstāvjiem darba pieredze šajā jomā mērāma gadu desmitos. Filmu direktore Renāte Martini Rīgas kinostudijā nostrādājusi 32 gadus, filmu redaktore Aina Adermane - 40. Te satiekas skaņu operators Jāzeps Kulbergs, Margarita Surdeko un Tamāra Musņicka - kinostudijas filmu montāžas režisores, operators Voldemārs Jemeļjanovs, aktrises Baiba Indriksone un Astrīda Gulbe, kinostudijas tehniskais darbinieks Valdis Vītols, vēl daudzi citi.
Savulaik darbu pamest štatu samazināšanas dēļ nācies daudziem kino ļaudīm. Ne viens vien radošais atlaišanu uztvēris ļoti smagi, bet te, Kino senioru kopā, rūgtums atmiņās nav jaušams - gluži pretēji, no privātajiem arhīviem laukā tiek celtas melnbaltās bildes, atmiņu stāstos dzirkstī humors, bet galvenais motīvs šajos saietos ir uzmundrināt bijušo kolēģi.
«Jo dzīve nav tik drūma. Un mūsu dāmas ir gaišas, jaukas un jautras meitenes,» atzīst Zigfrīds Kravalis, slavējot arī Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju Ievu Romanovu, kura daudzus gadus atbalstījusi kino seniorus. «Tā krasā pārmaiņa 90. gados daudz ko mainīja - apsīka draudzīgā entuziasma līnija. Bet mēs savā starpā norunājām - viens otru atbalstīsim, nāksim ar gaišu smaidu, būsim draudzīgi. Ja nevaram citādi, kad teiksim labus vārdus viens otram, lai labi jūtamies. Zinātnieki jau pierādījuši, ka gaiša, laba noskaņa kalpo veselībai par pamatu,» saka Zigfrīds Kravalis.
Kā viena molekula
«Pieminam tos, kas ir aizgājuši, atceramies laiku, ko pavadījām kopā. Atceramies priekšniekus, dumjas pavēles, stāstām anekdotes un kādreiz arī uzdziedam,» kopas darbību raksturo Aina Adermane. «Bet atslēgas vārds ir kinostudija. Un ar laika distanci visi tie gandrīz tūkstotis kinostudijā strādājošo - pat tie, kurus tolaik neievērojām - tagad šķiet tik mīļi un satuvinājušies. Tagad visi ir savēji,» uzsver Valdis Vītols. 1990. gada vasarā Rīgas kinostudijas reorganizācijas procesā atlaida visus radošos. Valda Vītola vadīto uzņemšanas sagatavošanas cehu likvidēja 1993. gadā. «Tolaik biju ļoti apvainojies un dusmīgs, jo manu darbavietu likvidēja tieši pirms pensijas. Taču tagad laiks visu nolīdzinājis. Nav ne naida, ne aizvainojuma,» no sirds atzīst V. Vītols.
Jaukākās atmiņas viņam saistās ar vasaru, ko pavadījis kopā ar aktieri Nikolaju Gubenko. «Kaut arī biju tikai dekorāciju strādnieks, es biju viņa cilvēks, kā Sančo Pansa - filmēšanās gaitā visu nolasīju no acīm,» atceras Valdis Vītols, kuram bijusi iespēja filmas Red hot uzņemšanas laikā veselu nedēļu pavadīt kopā arī ar slaveno amerikāņu aktieri Donaldu Sazerlendu. «Citi par to varēja tikai apskaust - man bija tas gods atvietot viņu auguma dēļ. Man ir arī viņa autogrāfs!» lepns ir Vītola kungs.
Seniori slavē kādreizējo kolektīvu, raksturojot to kodolīgi - visi bijuši kā ģimene. «Reiz Andris Seleckis teica: «Kolektīvs kā viena molekula.» Mums tiešām tāds bija. Un arī šeit, senioru kopā, tāds ir. Protams, ir skumji brīži, bet ir arī jautri un laimīgi. Kamēr vēl kustamies, mēs te vēl nākam,» pasmaida Aina Adermane.
Kino seniori gan neslēpj - viņi negribētu būt gados jauniņo mūslaiku kolēģu vietā. «Cīņā par naudu viņiem jāpazemojas un jāiet kā ubadziņiem izstieptu roku lūgties tos lielos, bagātos ļaudis. Valsts taču vispār neatbalsta! Nē, mēs nekādā gadījumā negribētu būt viņu vietā. Tie labie ziedu laiki - 70., 80. gadi - tie bija mūsējie,» uzskata kopas dalībnieki.
Lai audzina atbildību
Taujāti, vai sarunas raisās arī par kino jaunumiem, seniori neslēpj - noskatījušies filmu Mīlestība un... «Jutāmies sarūgtināti. Ļoti smaga, drūma, nežēlīga filma. Mums radās jautājums: vai sabiedrībai, vienkāršiem skatītājiem, vajag augsta līmeņa profesionālas filmas ar graujošu morāli? Nežēlīgas un drūmas?» retoriski jautā Zigrīds Kravalis.
«Uz šo filmu gāju ar lielu cerību. Bet manā vecumā, ar manām kaitēm to skatīties bija smagi,» senioru kopas vadītāja viedokli atbalsta arī Valdis Vītols. «Atzīstu - filma ir ļoti laba, aktierspēle burvīga, bet tā parāda seniora nākotni, kas ar viņu var notikt rīt, parīt, pēc mēneša vai pēc gada... Ļoti smagi. Tā nav veciem, slimiem cilvēkiem.» Šo filmu lai skatoties jaunie.
Arī agresīvas filmas seniori vairs neskatoties. Zigfrīds Kravalis, bijušais filmu un kino propagandas biroja direktors, atminas, kā savulaik 70. gados Maskavas starptautiskajā kino festivālā bijis jānoskatās 60 filmas 10 dienās. «Ar savu lielo filmu skatīšanās pieredzi nonācu pie tā, ka vairs negribu redzēt filmas par karu un noziedzniekiem. Jo skatītāji tiek pieradināti pie domas, ka otrs cilvēks nav vērtīgs. Cenšos skatīties gaišas, pozitīvas filmas. Man patika angļu filma Dzelzs lēdija. Jo tā ar gaišu skatu uz pasauli rāda cilvēka dzīvi. Arī Anna Kareņina - laba filma, ko vajag skatīties visiem, tā paužot cieņu pret klasiku. Tā audzina cilvēkus būt atbildīgiem par visu,» uzskata Z. Kravalis.
Aina Adermane teic - tieši Kino nams, kas kādreiz Kinosavienībai bija, un Arsenāls viņas un arī jaunāko paaudzi pieradinājis skatīties kvalitatīvu kino, pavēris skatu uz pasauli. «Kopš tā laika mēs nevaram, piedodiet, draņķus skatīties. Jo zinām, kas ir manta,» atzīst Ainas kundze.
Abas ar Margaritu Surdeko smej, ka Ainas kundze Arsenāla filmas skatījusies tik daudz, kamēr kļuvusi slima. Nācies iet uz poliklīniku, jo bija nosēdējusi sēžas nervu! Dakteris brīnījies - kā to var?! Ilgi ārstējusies un, kad izārstējusies, ārsts vēl nosmējis: vai tagad neaiziet uz kādu labu filmu?
«Nevajag noslēgties sevī, bet arī senioru vecumā raudzīties, kas notiek apkārt. Esam daudz ko dzīvē piedzīvojuši un pārdzīvojuši, esam rūdīti. Tāpēc šī laika grūtībām mūs nevajadzētu nospiest pie zemes,» senioriem vēl Valdis Vītols.