Jau divus gadus Turcija nav atvērusi nevienu jaunu sadaļu sarunās par islāmticīgās valsts uzņemšanu ES. Ļoti gausi rit sarunas jau atvērtajās sadaļās, bet vēl vairākas sadaļas ir bloķētas. ES kandidātvalsts statuss Turcijai tika piešķirts jau 1999. gadā, 2005. gadā Brisele un Ankara atklāja iestāšanās sarunas. Dažu ES dalībvalstu pretestība Turcijas pilnīgai integrācijai ES un pašu turku atturēšanās īstenot vairākas Briseles ierosinātās reformas iestāšanās procesu ir atstājušas tukšgaitā.
Ilgstošs process
Turcijas mēģinājumiem tuvināties ar Eiropu ir ilga vēsture, kas aizsākās 1923. gadā, kad nodibinājās republika un pie varas nāca valsts pirmais prezidents Mustafa Ataturks, kurš aizsāka līdz tam musulmaņu valstīs neredzētas demokrātiskas reformas.
1952. gadā Turcija pievienojās NATO, kļūstot par pirmo un līdz šim vienīgo islāma valsti alianses sastāvā. 1959. gadā Turcija lūdza piešķirt ES priekšteces Eiropas Kopienas partnervalsts statusu. 1973. gadā Turcija kļuva par Eiropas Kopienas partnervalsti un sāka darboties to kopīgā muitas savienība. Taču labās abu pušu attiecības iedragāja 1974. gadā notikušais Turcijas karaspēka iebrukums Kiprā un vēlākā Vidusjūras salas ziemeļu daļas okupācija, attiecības pilnībā tika iesaldētas pēc 1980. gada 12. septembrī Turcijā sarīkotā militārā apvērsuma.
Attiecības tika atjaunotas 1986. gadā, 1987. gadā Turcija pieteicās kļūt par pilntiesīgu Eiropas Kopienas locekli, tomēr 1989. gadā pieteikums tika noraidīts. Arī 1997. gadā nu jau par ES pārdēvētās Kopienas līderi Turcijai nepiešķīra kandidātvalsts statusu, tomēr tas notika 1999. gadā ES samitā Helsinkos.
Līdz 2005. gada 3. oktobrim, kad ES oficiāli atklāja iestāšanās sarunas ar Turciju, Ankara bija īstenojusi virkni svarīgu reformu.
ES padarīs globālu
Tomēr līdz šim Turcijas iestāšanās sarunas nav vedušās. No 35 sarunu sadaļām slēgta viena (par zinātni un pētniecību), sarunu procesā atrodas 12, 18 sadaļas ir iesaldētas. Desmit sarunu sadaļas ir bloķējusi Eiropas Komisija, tādējādi sodot Turciju par savu ostu slēgšanu Kipras kuģiem, kā arī par nevēlēšanos ieviest reformas, lai uzlabotu cilvēktiesību un vārda brīvības stāvokli. Turcija kritizēta arī par nepietiekamu reliģijas brīvību. Pārējās sadaļas ir bloķējusi Francija un Kipra.
Francijas iepriekšējais prezidents konservatīvais Nikolā Sarkozī pretojās Turcijas uzņemšanai ES, jo neticēja, ka tā spēs ieviest rietumvalstīs vispāratzītās vērtības un dzīvot saskaņā ar tām. Savukārt jaunais Elizejas pils saimnieks sociālists Fransuā Olands turkiem devis cerību stariņu, jo nav kategoriski pret turku uzņemšanu ES, bet uzskata, ka viņu atbilstība ir jāvērtē ar politiskiem un ekonomiskiem kritērijiem, raksta Reuters. F. Olandu no skaidra atbalsta Ankarai attur aptuveni 80% Francijas iedzīvotāju opozīcija Turcijas uzņemšanai ES.
Kipra kavē Turcijas ceļu, jo Ankara atzīst tikai salas ziemeļu daļu, ko apdzīvo turki, bet neatzīst grieķu pārvaldītos Kipras dienvidus, kas reāli pārvalda valsti. Tāpēc nav sagaidāms, ka tuvākajā pusgadā Turcija varētu atklāt kādu jaunu iestāšanās sarunu sadaļu, jo no 1. jūlija Kipra kļūs par ES prezidējošo valsti. Turcija ir paziņojusi, ka neiesaistīsies nekādos kontaktos ar Kipru.
Par spīti sarunu lēnajai gaitai, Turcija cer, ka tai izdosies iestāties ES līdz 2023. gadam, kad aprit 100 gadu kopš sekulārās republikas izveidošanas. «Ekonomiskā krīze drīz beigsies, un ES turpinās būt grandiozākais miera projekts cilvēces vēsturē,» uzskata Turcijas ES lietu ministrs Egemens Bagišs. «Kā musulmaņi, sekulāra demokrātija Turcija var šo kontinentālo miera projektu padarīt globālu.»