Tomēr, ja paraugās apkārt, - mēs esam dzīvi. Spītīgi turamies pie savas kultūras - mūzikas, mākslas, teātra, kino, literatūras, pie savas valodas turamies. Un, ja pirms diviem gadiem mums būtu bijis spēks un dūša apvienoties un uz kādu brīdinājuma brīdi atstāt savu valsti bez kultūras, tad gan atklātos tā baisā un nožēlojamā aina, kas no mūsu valsts būtu palikusi pāri.
Mums ļoti neveicās ar Ministru prezidentu, kurš izpostīja Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma struktūru, kas kaimiņiem igauņiem tagad jau atnesusi pamatīgu ražu un ļauj savus kultūras cilvēkus iepriecināt ar pelnītu atalgojumu un stipendijām, kas saucas Dzīvo un mirdzi. Mūsu Kultūrkapitāla fonds bija spiests apturēt mūža stipendiju piešķiršanu un par 2012. gada projektiem joprojām ir neziņā un joprojām izcīna gaiteņu un frakciju cīņas tā vietā, lai spētu netraucēti strādāt nacionālās kultūras un valsts labā.
Mums ļoti neveicās ar kultūras ministru krīzes laikā. Viņš nevis cīnījās kā lauva, bet paklausīgi lieca muguru un ļāva šķērēt un griezt visos kultūras virzienos, un nu jau statistika apliecina, ka kultūras nozare Latvijā krīzes laikā cietusi vissmagāk. Sākot jau ar pieminēto Kultūrkapitāla fondu un beidzot ar bibliotēku publiskā patapinājuma līdzekļiem, kas Latvijas rakstniekiem un tulkotājiem pirms krīzes vismaz daļēji spēja kompensēt «valsts algu», kādu tie nekad nav saņēmuši.
Toties mums ļoti ir paveicies ar izciliem strādniekiem savā dzimtajā kultūrā visos līmeņos. Sākot no lauku kultūras namiem un bibliotēkām, pilsētu teātriem, muzejiem, arhīviem, izstāžu zālēm, koriem un orķestriem, alternatīviem un neatkarīgiem radošiem projektiem visu mākslu sfērās, cilvēkiem, kas ar savu talantu un darbu Latviju pasaulē cildina ik dienas. Spēcīgi paveicies, jo tieši viņi nodrošina pretplūsmu nemitīgajai netīro ekonomisko un politisko skandālu ziņu lentei, kas ik dienas pārpludina mūsu valsts saziņas telpu.
Cīnīties par atbalstu kultūrai šobrīd ir cīnīties par šo pretplūsmu. Tieši tas patlaban ir Saeimā ievēlēto deputātu galvenais uzdevums, ja vien viņu vārdi par nacionālas valsts saglabāšanu nav tikai vārdi vien.
Jaunā kultūras ministre intervijā saka - viņa jūtoties, kā iekāpusi ātrvilcienā. Tās ir rosinošas sajūtas. Tomēr, manuprāt, kā saka tautā - vajag pieturēt pie bišu kroga, izkāpt un kopā ar savējiem pastāvēt uz sliedēm. Un neļaut atkal ciest kultūras finansējumam, kā tas jau reiz notika, atsaucoties uz piramīdas teoriju.
Varbūt šoreiz mums paveiksies?
Mēs esam dzīvi, dzīvi, dzīvi. Mūs tikai vaļā nepalaist.