Kas vienam labs, citam ne tik ļoti. Šo atziņu var attiecināt arī uz valstu finansēm, turklāt runa var būt par vienu ekonomisko reģionu, kur atšķirībām teorētiski nevajadzētu būt lielām. Tomēr praksē šīs atšķirības ir visai ievērojamas, un, iespējams, tieši tās var novest pie jaunas finanšu krīzes eirozonas dienvidu valstīs. Šobrīd finansiālā situācija ir relatīvi stabila, un tas galvenokārt ir panākts, pateicoties jaunam finanšu stimulēšanas mehānismam, kurš sevī ietver centrālās bankas īstenotu ilgtermiņa obligāciju uzpirkšanu ar mērķi samazināt to ienesīguma likmes, lai bankas pievērstos ne tikai valstu, bet arī privātā sektora kreditēšanai. Tas licis samazināties arī banku aizdevuma likmēm, kas ar treknajos gados ņemtajiem kredītiem vieglāk tikt galā ļāvis arī Latvijas iedzīvotājiem, un arī mūsu valsts savas saistības var pārfinansēt lētāk.
Vēl labāk klājas Vācijai, kuras valdībai, aizdodot naudu investoriem, šobrīd nākas pat piemaksāt, turklāt runa ir ne tikai par īstermiņa parādzīmēm, bet arī garo termiņu vērtspapīriem, piemēram, desmit gadu obligācijām. Tā kā ar Vācijas un citu finansiāli stabilāko valstu parāda vērtspapīriem peļņas iespējas ir visai ierobežotas, nauda meklē peļņas iespējas citur, un viena no vietām, kur tās atrod, ir eirozonas dienvidu valstis. Eiropas Centrālajai bankai (ECB) turpinot ekonomikas stimulēšanu ar aizvien agresīvākām metodēm, šobrīd pērkot ne tikai valstu, bet arī uzņēmumu parāda vērtspapīrus, ieguldītāji aizvien mazāk lauza galvu par investīciju riskiem. Tāpēc cenu kāpumu, un līdz ar to ienesīguma,t piedzīvo arī tādu valstu kā Itālijas, Portugāles un Spānijas parāda vērtspapīri, neraugoties uz to, ka fiskālais progress ir visai nosacīts. Šobrīd ir izveidojusies unikāla situācija, kad finanšu tirgos naudas piedāvājums ir lielāks, nekā to iespējams izvietot, sabalansējot investīciju risku ar potenciālo ienesīgumu.
Līdz ar to valstis, kas attiecībā uz tēriņu ierobežošanu īpaši nesaspringst, vismaz pagaidām šādu politiku var turpināt, turklāt nav izslēgts, ka katru nākamo aizņemšanos tās varēs izdarīt uz vēl zemākām procentu likmēm nekā patlaban. Piemēram, Spānijas valdības 10 gadu obligāciju ienesīgums šobrīd ir aptuveni līdzvērtīgs kā «finanšu paraugvalstij» Vācijai pirms diviem gadiem, neraugoties uz to, ka Pireneju pussalas valsts Māstrihtas budžeta rāmjus var neizpildīt ne tikai šogad, bet arī nākamajā gadā. Lai arī pagaidām eirozonas finansēs viss norit bez jauniem ekscesiem, pašreizējais miers var izrādīties mānīgs, tiklīdz pasaules finanšu tirgos atgadīsies kaut kas neparedzēts, kas savukārt var nozīmēt lētās naudas beigas Dienvideiropas valstīm. Šobrīd savdabīga ķīlnieka lomā ir nonākusi arī ECB, kurai būs grūti atkāpties no pašreizējās naudas drukāšanas kampaņas, lai neizraisītu jaunus satricinājumus Eiropas dienvidos. Tā kā ir visai maz cerību uz to, ka Spānija un Itālija pieliks lielas pūles, lai savu finansiālo politiku mainītu, var izteikt pieļāvumu, ka naudas drukāšana turpināsies, kas Latvijas iedzīvotājiem ļauj cerēt uz to, ka kredīti būs lētāki un vieglāk pieejami nekā patlaban.