Izšūti spilveni, lupatu deķi, apgleznotas pudeles. Ir paliela lācīšu kolekcija - jo Regīnas meitas uzvārds bijis Lāce.
Izejmateriāli tiek krāti vēl jauniem darinājumiem. «Esmu tipisks Žurkas gada cilvēks - pilnīgi negribot savelku mājās lupatas, citus rokdarbiem noderīgus materiālus,» saka Regīna. Viņas talants - no nekā radīt ko jaunu. Iepūst jaunu elpu vecām lietām.
Izārstē krusttdūrieni
Tas bija apmēram pirms desmit gadiem, kad Regīnas mierīgo dzīvi izpostīja nežēlīga traģēdija. Vainīgie notiesāti, taču dēla vairs nav. Brutāli noslepkavots naudas dēļ. Dzīvokli arī aplaupīja. Tiesas sēde prasījusi ne vien asaras. «Pēc tiesas vēl noķēru infarktu,» noteic Regīna. Pēc infarkta seniore atguvās, lai gan joprojām ir jādzer zāles. Bet kā pārvarēt milzu skumjas, kas nepāriet, kas burtiski sirdi plēš pušu?
Un Regīna paņēma rokās diegu un adatiņu. «Pirms tam man likās, ka izšūšana krustdūrienā ir kaut kāds naivisms, bet sāku, un ļoti palīdzēja! Tā no depresijas tiku laukā,» izrādot burvīgus spilvenus ar krustdūriena rakstiem, stāsta Regīna. Atceroties traģēdiju, viņas balss kļūst klusāka, vārdi mijas ar nopūtām, taču drīz vien sejā atkal ielīst smaids, kad ir runa par rokdarbiem. «Re, man ir arī pudeles ar jūras akmentiņiem,» uz kārtējo palodzi, pilnu ar pašas rokām apdarinātām pudelēm, norāda seniore. «Toreiz labi, ka ar mašīnu pie jūras bijām, un lasītāju bija daudz.» Akmentiņus pie pudelēm mūrējusi ar flīžu līmi. Seniorei ir arī ar vitrāžas stiklu lauskām apdarinātas pudeles. Par savu jaunāko aizraušanos dekupāžu (stikla pudeļu apgleznošana ar salvetēm - red.) Regīna var stāstīt aizgūtnēm. Apgleznotās pudeles ir visā mājā - uz grīdas, palodzēm, plauktos.
Viss iet no rokas
Aizejot pensijā, dēls Regīnai uzdāvinājis vasarnīcu Dārziņos, lai mammai būtu, ko darīt. Seniore no dārza darbiem nebīstas. «Man patīk. Bet aug tikai puķes un skujeņi. Jau sākumā nolikām to lietu: šie 700 kvadrātmetri tikai puķēm, dārzeņus neaudzēsim.» Taujāju - bet iztikšanai tagad nenoderētu kāda burkānu dobe? «Ēšanai man vajag ļoti maz. Izvāru zupu nedēļai, un viss. Radiniece šo to atved no laukiem. Iztieku no plikas pensijas... Ai, es taču pērļoju arī! Pagājušajā nedēļā iemācījos un jau sataisīju veselu jūru ar krellēm,» strauji tematu maina Regīna un steidz pēc prāvas kastes ar krellēm.
Viņai patīkot knibināties ar sīkiem, piņķerīgiem darbiņiem. Tiesa, izejmateriāli prasot krietnu daļu pensijas. «Bet man gribas! Un ja kas pietrūkst, atkal jāskrien, jāpiepērk klāt. Tirgot savus darinājumus? Kur tad nu tirgosies. Pietiek ar to, ka dāvanas nav jāpērk. Ja kur jāiet, vienmēr var paķert ko līdzi. Arī dakteriem tad uzreiz cita attieksme.» Dāvināt Regīnai patīk, tieši jaukā otra iepriecināšanas sajūta nes prieku un gandarījumu.
Bet ar lellītēm seniore sākusi aizrauties gluži nejauši pirms gadiem trim. Netālu atradusies Rūpju bērna filiāle, kur dalījuši humānās palīdzības preces, ne vien lupatas, arī lelles. Daudzas bijušas pussalauztas, bet defekta vietiņas jau var noslēpt zem kuplas kleitas. Vienam rociņu, citai kājiņu piešūt klāt. «Tur jau visādi cilvēki gāja, gan invalīdi, gan brauca ļaudis ar labām mašīnām. Jaucās pa tām kastēm, meklēja, kas kuram vajadzīgs. Tur iet drīkstēja reizi nedēļā. Es taču vasarā pat no vasarnīcas braucu, nedrīkstēju to reizi izlaist! Tas bija tāpat kā jaunībā balli izlaist,» leļļu hobija priekšsākumus atceras kundze.
Vasarā viņa vākusi lelles, bet ziemā tās ģērbusi. Divas ziemas, un istaba pilna! «Man viss iet no rokas,» secina Regīna. «Un man viss ir vairumā. Ar vienu nepietiek. Lūk, pudeles ar akmentiņiem - nelikos mierā tik ilgi, kamēr beidzās akmentiņi,» azartisko dabu atklāj seniore. Kad humpalu bodīti aizvēruši ciet, Regīna nopriecājās - nu beidzot būs miers, citādi istabā lellēm vietas vairs nav. Toties ķērusies pie lupatu deķīšu šūšanas - katram deķim ir arī spilventiņš. Deķīšu bijusi vesela kaudze, bet tā noplakusi - daudzi jau izdāļāti. «Esmu laimīga, ja kādam patīk!»
Laiks dziedē visu
Regīna atzīst - ne nūjošana, ne joga viņai nav vajadzīga, jo esot ļoti šiverīgs cilvēks. «Bez darba nevaru, daudz kustos. Vienmēr izdomāšu sev kādu nodarbošanos, bet vasarā izvingrojos pa dārzu.»
Viņa pati priecīga par to, ka piemīt radošs gars. Un tomēr. Kā pēc pārdzīvojumiem un veselības problēmām izdevies nesagumt, saglabāt optimismu un hobijiem neatmest ar roku? «Laiks visu dziedē. Kad nomierinājos, kaut cik atguvu veselību, sapratu: jādzīvo vienai dienai - nodzīvo to un esi priecīgs.» Tiesa, mazbērnu dēļ, kuri strādā ārzemēs, jo šeit nav bijis darba, noskaņojums mēdzot nokrist uz leju. «Nav viņiem tur viegli. Es jau teicu, lai brauc uz Latviju, bet viņi i nedomā. Jaunajiem nauda ir svarīgāka... Ā, es vēl brošas kā puķes taisu!» jau kuro reizi strauji mainot tematu, kad ir runa par skumīgām lietām, gardi sāk smieties Regīna. Tā arī ir viņas recepte - prom no drūmām domām pie skaistām, radošām lietām. Kad apnīk viena nodarbe, aši izdomā nākamo. «Iedomājos, ka varētu vēl arī gleznot sākt mācīties!» acis iemirdzas seniorei.
Vai vecumdienās neprasās stipru plecu blakus? Daudzi seniori jau sūdzas, ka vientulība smacējot nost... «Dzīvot vienai ir forši! Vai ku` labi! Neviens nekomandē - varu gulēt, varu lasīt, varu taisīt, varu netaisīt ēst. Vecumdienās pats svarīgākais, lai neviens uz nerviem nespēlē!»