Pļaviņu puse viņai pazīstama - bērnībā Lidija gājusi Vietalvas skolā, te pavadīta jaunība. Jaunajā dzīvesvietā verot daudzstāvu dzīvojamās mājas dzīvokļa durvis, Lidija aicina tālāk - apmēram 60 kvadrātmetru lielais divistabu dzīvoklītis ir gaišs, kārtīgi sakopts, aiz loga zied ceriņi. «Esmu atgriezusies tuvāk mūža mājām,» viņa saka. Mirkli klusē. «Bet kā nemirst tās vecenes, tā nemirst, lūk, kas par lietu,» sarūgtinājumu par dzīvi mūža nogalē tieši pauž Lidija.
Lielākie ienaidnieki
Pļaviņās Lidija savulaik nodzīvojusi 30 gadu, strādājusi kolhozā par pārraudzi. Tad apprecējusies, aizgājusi dzīvot uz Rīgu. Tur slimnīcā strādājusi par saimniecības māsu, bet pirms pensijas astoņus gadus ķīmiskajā rūpnīcā. «Biju vienkārši strādniece, pensijā aizgāju 55 gados. Tagad ministri uzskata, ka esam strādājuši svešai valstij, bet es nebiju izbraukusi no Latvijas!» uzsver pensionāre. «Krievu laikā man bija pensija 132 rubļi, šodien - tikai 140 lati. Es ienīstu komunismu un kapitālismu arī, tie mani ienaidnieki - tā arī rakstiet!» mudina Lidija un apgalvo, ka savulaik bijusi nepakļāvīga - partijā padomju laikos nav stājusies. Atmodas laikā gan «stāvējusi uz barikādēm», viņa lepni rāda barikāžu dalībnieka nozīmīti, ko piespraudusi pie blūzītes.
Lēmums par pārcelšanos no Rīgas uz Pļaviņām pieņemts, lai varētu izdzīvot. Vecmīlgrāvī kundzei piederējis trīsistabu dzīvoklis, savulaik tajā dzīvojuši seši cilvēki. Kopš vīrs pirms septiņiem gadiem nomiris, Lidija dzīvoklī palikusi viena. Nē, par vientulību viņa neskuma. «Man paveicās ar vīru, viņš bija labs cilvēks. Bet nu jau guļ Vietalvas kapsētā,» paskaidro Lidija.
Savulaik vīrs labi pelnījis, bijis strādīgs. «Sakrājām desmit tūkstošus, domājām - aiziesim pensijā, te, Pļaviņu pusē, kādu būdiņu nopirksim. Bet tad nāca Godmaņa, Kehra un Repšes laiki, un apēda manu naudu! Par sakrātajiem rubļiem dabūjām 50 latu. Ko labu varu domāt par valdību?»
Abas Lidijas meitas dzīvo Rīgā. Rīgas dzīvokli nācies pārdot, un Lidija atgriezusies dzimtajā pusē. Kā stāsta sirmā kundze - meitas palīdzēt nevar. Viena esot bez darba, otra studējot. «Kaut universitāti pabeigusi, kaut kādus grādus vēl vajag - tas darba dēļ. Un studijas ir par maksu. Ko gan meitas var palīdzēt... Neko daudz. Bet ziemā par Pļaviņu dzīvokli komunālais rēķins ir 110 latu!»
Recepte un desmit latiņi
Bez komunālajiem maksājumiem Lidijai jāapmaksā elektrība, gandrīz septiņi lati par telefonu un trīs lati par televīziju. «Ziemā es dzīvoju taupīgi,» atzīstas Lidija. Kā viņa iztikusi? «Pirku tikai kartupeļus un paniņas. Un nometu sešus kilogramus! Kad aizgāju pie dakteres, viņa mani pat uzslavēja,» pasmaida pensionāre.
Viņa stāsta, ka ziemā maz staigājot. Lidijas kundzei ir kustību traucējumi - deformētās gūžas dēļ var pārvietoties tikai ar spieķi. Piecus gadus Lidija stāvējusi rindā uz operāciju, bet, kad tā pienākusi, dakteri pārbaudījuši sirdi un atzinuši - operēt nevar, sirds neizturēšot. «Jāsadzīvo ar šo slimību, kāda nu tā ir. Esmu samierinājusies. Zinu, ka nedrīkstu pakrist - ja kritīšu, tad viss. Tad vairs nekad dzīvē nestaigāšu.» Taču Lidijai ir nepieciešamas zāles.
«Vienreiz bija tā - man izrakstīja zāles. Paņēmu recepti un desmit latiņus - priekš manis tā ir liela nauda. Uzskatīju, ka ar to noteikti jāpietiek, un aizgāju uz aptieku. Bet aptiekāre smīn: «Par to naudiņu, māmulīt, zālītes nopirkt nevar.» Zāles maksāja 20 latu!» stāsta Lidija. Zāles tā arī nav nopirkusi.
Medikamentus viņa vairs nepērkot vispār, iztiekot ar tautas medicīnu, bet sāpes vienkārši paciešot. Kad pavasarī izslimojusi deguna dobumu iekaisumu ar augstu temperatūru, uz ūdens vien dzīvojusi. «Tikai tējas dzēru un dzērveņu ķīselīti vārīju. Dakteri nesaucu,» paskaidro Lidija.
Poliklīnikā pie ārsta viņa bijusi pārbaudīt gūžu, noskaidrot, kāpēc sācis sāpēt arī ceļgals. «Dakteris mani lika uz galda, aptaustīja kāju, uztaisīja rentgenu un beigās pateica, ka arī ar ceļgalu nav labi. Pagājušajā vasarā vēl nesāpēja, bet tagad arī tas sāp. Tagad eju ar divām nūjām, ar vienu kociņu vairs nevaru staigāt. Nezinu, kā būs tālāk,» stāsta Lidija un piebilst: «Es jau nevaru sūdzēties, citiem klājas vēl sliktāk.»
Par ubadzi uzskatāt?
Veselības problēmu dēļ kundzei nav mazdārziņa. Bet vasarā izdzīvot vieglāk - komunālie maksājumi esot ap 30 latu. Pļaviņās dzīvo Lidijas jaunības dienu draudzene, nesen iegūtas arī labas paziņas. «Paspēju sadraudzēties. Tie labie draugi, kuriem ir mazdārziņi, allaž kaut ko atnes no dārza - salātus, ogas. Es jau maksāju, protams! Reiz tā arī teicu - vai jūs mani par ubadzi uzskatāt?! Bet viņi no manis tā cilvēcīgi ņem,» stāsta Lidija.
Vasarā viņa iet uz veikalu pēc kefīra, piena, liesākā krējuma. «Gaļu neēdu tikpat kā nemaz. Siļķes kādreiz nopērku. Meitas kad brauc, atved labu sieru - es tādu nopirkt nevaru. Tā arī dzīvoju - dārzeņi, augļi. Maizei gan naudu nežēloju - pērku labu maizi.» Taujāju, vai kundze kaut ko gatavo uz plīts. «Paņemu vienu kartupelīti, pusi burkāna un ēdamkaroti mannas, pieleju pienu - lūk, vakariņām man iznāk putra,» savu ēdienkarti atklāj Lidijas kundze. Kā viņa sevi mēdz palutināt? «Cenšos nelutināt. Kādreiz, kad meitas atbrauc, atved ko garšīgu.»
Pērn vasarā Lidijai izdevies sataupīt pārsimt latu, tie glābuši apkures sezonā. «Ar to apkuri ir vistrakākais. Bet Rīgā taču vēl dārgāk! Kad meita beigs studijas, tad jau būs vieglāk,» nosaka Lidija. Viņa pazīstot kundzes, kuras dzīvojot ar vēl mazāku pensiju. «Tā arī mokās,» piebilst pensionāre. Pati Lidija reiz, vēl Rīgā dzīvojot, nolēmusi lūgt palīdzību sociālajam dienestam. «Piezvanīju sociālajiem, jo aiziet nevarēju. Man pateica, lai tik daudz nerunājot un viņus netraucējot. Jo man esot meitas. Bet ja meita ir bezdarbniece? Vairs ne iešu, ne prasīšu. Labāk ēdīšu maizi ar tēju, bet neprasīšu.»