Latvijas ekonomikā nenotiek nekas ne ļoti slikts, ne ļoti labs. Izaugsme ir diezgan lēna, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums ir ap 3%, un šogad tas lielāks nebūs. Tas var radīt zināmu sarūgtinājumu valstij, kas ir iedzīšanas fāzē. Mūs negatīvi iespaido situācija Krievijā, arī eirozonas ekonomika attīstās lēni, mūsu kaimiņiem, piemēram, Somijai, arī neklājas sevišķi labi. Tas, protams, atstāj ietekmi uz Latvijas eksportspēju. Tā ka pašlaik mēs esam situācijā, kad ekonomikā vismaz īstermiņā nav nekādu nopietnu problēmu, taču trūkst arī sasniegumu.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir, kā paātrināt ekonomisko izaugsmi? Vai redzat iespēju, ja ne šogad, tad nākamgad sasniegt IKP pieaugumu 5% apmērā?
Fiskālās disciplīnas padomes uzskats ir, ka pašreizējais Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 3% gadā. Lai to paaugstinātu līdz 5%, būtu nepieciešams veikt vairākas strukturālas reformas, kas savu pozitīvo efektu dotu tikai ilgtermiņā. Līdz ar to IKP pieaugumu 5% apmērā es neredzu ne nākamgad, ne pat aiznākamgad, jo tāda nav pašreizējā Latvijas ekonomikas kapacitāte. Viens no iemesliem ir darbaspēka trūkums. Mēs esam nodarbinājuši teju maksimumu iedzīvotāju darbspējīgā vecumā. Pašlaik bezdarba līmenis pēc Latvijas standartiem ir zems. Tātad izaugsmei jāmeklē citi avoti, piemēram, uzņēmumu investīcijas. Taču uzņēmumi ir visai piesardzīgi, raugās, kas notiek eksporta tirgos, vai būs, kur pārdot savu produkciju. Arī eksportam nemaz tik labi nesokas, jo ārējos tirgos izaugsme ir samērā lēna. Līdz ar to Latvijas galvenais uzdevums ir veikt strukturālas reformas un padarīt uzņēmējdarbības vidi pēc iespējas pievilcīgāku investoriem. Tas ietver gan cīņu pret ēnu ekonomiku, gan izglītības sistēmas reformēšanu, lai darbaspēka prasmes pēc iespējas vairāk atbilstu darba tirgus prasībām. Pieminēšu vēl vienu lietu, kas varētu sekmēt izaugsmi, - tas ir kreditēšanas pieaugums.
Jūs minējāt, ka bezdarba līmenis ir zems. Taču šā gada aprīlī tas tomēr bija 8,8%. Vai tas ir tik maz?
Jā, pēc Latvijas standartiem tas ir zems līmenis.
Ko jūs domājat ar Latvijas standartiem?
Es skatos, kas ir noticis ar bezdarbu pēdējos desmit gados. Ja par atskaites punktu ņemam 1995. gadu, tad tik zems bezdarba līmenis kā pašlaik nav bijis nevienu citu gadu. Turklāt jāņem vērā, ka bezdarbs lielākoties ir ārpus svarīgākā Latvijas ekonomikas centra - Rīgas un Pierīgas. Tas ir tā sauktais strukturālais bezdarbs. Mums ir bezdarbnieki dažos Latvijas reģionos, bet potenciāli brīvās darba vietas atrodas citos reģionos.
Kāds ir jūsu viedoklis par budžeta deficīta palielināšanu, lai paātrinātu izaugsmi? Vai tas nav attaisnojams arī tad, ja tiek veiktas gudras investīcijas?
Es kā Fiskālās disciplīnas padomes loceklis neatbalstu budžeta deficīta palielināšanu, īpaši apstākļos, kad mums ir teju maksimālā apjoma nodarbinātība. Mums pašlaik nav nepieciešams lietot kādus fiskālās politikas instrumentus, lai sekmētu izaugsmi. Tā vietā ir nepieciešamas reformas.
Varbūt varat minēt, par kādām reformām ir runa?
Mums jācīnās pret ēnu ekonomiku, un par to mēs runājam jau 20 gadu, mums jāizvērtē mūsu izglītības sistēma, kādās jomās un cik mums vajag sagatavot jaunos speciālistus. Ja mēs raugāmies uz starptautiski salīdzināmiem rādītājiem, kas raksturo valstis, tad viena lieta, kur mēs stabili atpaliekam, ir mūsu tiesu sistēma, kas ir lēna un mazefektīva un kuru reizēm izkropļo koruptīvas darbības. Domāju, ka uzņēmumi daudz labprātāk investētu Latvijā, ja mūsu maksātnespējas sistēma būtu efektīvāka.
Jūs pieminējāt cīņu pret ēnu ekonomiku. Kādi, jūsuprāt, ir efektīvākie veidi, lai to samazinātu?
Viena no problēmām ir tā, ka nereti abas puses - gan darba devēji, gan ņēmēji - ir ieinteresēti ēnu ekonomikā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka sociālās iemaksas Latvijā ir augstas, kas rada centienus tās nemaksāt. Taču divdesmit gadu laikā tikpat kā nekas nav izdarīts, lai nodokļu slogu pārdalītu. Vēl viens aspekts - ir ļoti grūti apkarot ēnu ekonomiku, kamēr liela sabiedrības daļa to uzskata par pilnībā pieņemamu. Kamēr pastāvēs, ja tā var teikt, nodokļu nemaksāšanas kultūra, tikmēr ar ēnu ekonomiku būs ļoti grūti cīnīties. Mums šī problēma ir daudz izteiktāka nekā, piemēram, Igaunijā, kur nav šādas nodokļu nemaksāšanas kultūras.
Tātad jūs piekrītat uzņēmumu organizācijām, kas bieži norāda, ka viens no galvenajiem nodokļu nemaksāšanas cēloņiem ir tas, ka tie ir pārāk augsti?
Gan jā, gan ne. Uzņēmumiem, kas godīgi maksā visus nodokļus, to slogs ir gana liels, īpaši, ja jākonkurē ar uzņēmumiem, kas nodokļus nemaksā. Taču kopumā nodokļu slogs procentos no IKP nav augsts. Augstas ir sociālās iemaksas, tas kropļo ekonomiku un rada šos negatīvos centienus maksāt aplokšņu algas. Rezumējot - kopējais nodokļu slogs nav augsts, taču tie tiek iekasēti nepareizos segmentos.
Vai jūs redzat iespēju apmierināt Mediķu arodbiedrības prasību būtiski palielināt finansējumu veselības aprūpei? Arodbiedrība min, ka tiem vajadzētu būt pat 7% no IKP, kā tas ir vidēji Eiropas Savienībā.
Finansējumu var palielināt, ja atrod avotu, no kā to darīt. Taču, kā jau minēju, tam nevajadzētu notikt uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina.
Vai jūs redzat kādu avotu, no kura varētu nākt lielāks finansējums veselības aprūpei?
Par to mēs esam runājuši arī Fiskālās disciplīnas padomē, un viens no šādiem avotiem varētu būt lielāks nekustamā īpašuma nodoklis. Taču tas nav populārs lēmums, lai gan tam ir vairākas pozitīvas iezīmes. Atšķirībā no uzņēmuma jūs nekustamo īpašumu nevarat pārcelt ārpus Latvijas. Tas ir godīgs un solidārs nodoklis, jo lielāki nekustamie īpašumi pieder bagātākiem ļaudīm.
Kā pašlaik vērojamā deflācija ietekmē ekonomiku, un kā mēs varētu atgriezties pie veselīgas inflācijas?
Es domāju, ka jau drīzumā mums būs veselīga inflācija. Ja ir deflācija, cilvēki naudu netērē, jo domā, ka nākotnē par tādu pašu naudas daudzumu varēs nopirkt vairāk preču. Tas liedz naudai ieplūst ekonomikā. Tā ka neliela inflācija ir pozitīva, jo cilvēki tērē vairāk un uztur ekonomikā dzīvotspēju. Pašlaik atsevišķās nozarēs, īpaši pakalpojumu jomā, ir vērojams cenu pieaugums, taču tā efektu ir bremzējis naftas cenu kritums.
Pašlaik tās gan ir pieaugušas.
Jā, līdz ar to pieaugs arī citas cenas, un nebūšu pārsteigts, ja drīzumā mēs sasniegsim 2% inflāciju. Tā ka deflācija ir problēma, kas pašreizējā situācijā atrisināsies pati no sevis. Tas ir jauki, jo tā notiek diezgan reti.
Latvijā teju katrs piektais iedzīvotājs saņem atalgojumu, kas nepārsniedz minimālo algu valstī. Kādēļ mums ir tik liels zemu apmaksāto strādājošo īpatsvars? Vai tā ir ekonomikas struktūras problēma?
Jā, tā ir strukturāla problēma, kas saistīta ar zemu produktivitāti. Taču tas norāda arī uz to, ka ienākumi ir sadalīti visai nevienlīdzīgi. Latvijā ir vieni no augstākajiem nevienlīdzības rādītājiem Eiropas Savienībā (ES).
Kā mēs varam risināt šo zemās produktivitātes problēmu?
Tikai ražojot vairāk produktu ar augstu pievienoto vērtību. Viens piemērs. Latvija eksportē milzīgu apjomu koksnes, bet importē papīru. Respektīvi, eksportējam produktu ar zemu pievienoto vērtību, bet importējam ar augstu pievienoto vērtību. Kāpēc mēs uz vietas neražojam produktus ar augstu pievienoto vērtību, lai tos eksportētu? Protams, mums ir nozares ar augstu pievienoto vērtību - banku sektors, IT sektors -, tomēr mums ir pārāk daudz ekonomikas sektoru, kuru pievienotā vērtība ir visai zema.
Vai piekrītat, ka Latvija ir iekļuvusi vidēju ienākumu slazdā?
Vispirms es gribētu pārliecināties, ka tāds tiešām eksistē (smejas!). Ja mēs raugāmies uz ES dalībvalstīm, tad ienākumu ziņā uz vienu iedzīvotāju tās cita citai nemaz tik cieši netuvojas. Atšķirības ir stabilas, un tās saglabājas. Jau vairākus gadu desmitus nekas nemainās un labklājības ziņā pirmās vietas ieņem Skandināvijas valstis un Vācija, bet lejasdaļā ierindojas Grieķija, Portugāle un Spānija, un šajā ranžējumā īpašas pārmaiņas nenotiek ne virzienā uz augšu, ne leju. Jā, ir viens izņēmums - Īrija -, kas no ļoti zema līmeņa pacēlusies pietiekami augstu. Latvija ir gana daudz darījusi, lai ienākumus uz vienu iedzīvotāju pietuvinātu vidējiem rādītājiem ES, un man nav nekas pretī, ja to dēvē par vidēju ienākumu slazdu. Protams, labi būtu no tā izkļūt. Taču tam pietrūkst manis jau pieminēto strukturālo reformu veikšanas.
Eiropas Komisija rekomendējusi Latvijai samazināt nodokļu slogu zemu apmaksātiem strādājošajiem un samazināt nevienlīdzību. Kā to iespējams visefektīvāk izdarīt? Kāds šajā kontekstā ir jūsu viedoklis par tā saukto solidaritātes nodokli?
Visefektīvākais veids, kā palīdzēt mazāk apmaksātiem strādājošajiem, ir neapliekamā minimuma paaugstināšana. Vēl viena lieta, par ko būtu jādomā - kādēļ cilvēki, kas strādā, piemēram, Maxima un saņem zemu algu, maksā 23% ienākumu nodokli, bet mikrouzņēmumi tikai 9% un parastie uzņēmumi - 15%? Kādēļ lielām kompānijām ienākumu nodoklis ir 15%, bet Maximas pārdevējai - 23%? Es domāju, tas ir netaisnīgi. Ja runājam par solidaritātes nodokli, tas attiecas tikai uz pusprocentu strādājošo, turklāt šā nodokļa piemērošana ir viena no sarežģītākajām. Tas ir mēģinājums ieviest kaut ko līdzīgu progresīvajam ienākumu nodoklim. Manuprāt, pēc kāda laika vislabākais risinājums būtu ieviest normālu progresīvo ienākumu nodokli. Pašlaik gan to izdarīt būtu grūti lielā ēnu ekonomikas apjoma dēļ. Tā kā pašreizējais solidaritātes nodoklis attiecas uz tik ļoti mazu strādājošo daļu, tad es to neņemu sevišķi nopietni, un arī fiskālais efekts būs niecīgs.
Kā vērtējat diferencēto neapliekamo minimumu?
Man par to ir jautājums - kādēļ Latvijā, cenšoties mainīt sistēmu, to vienmēr dara tik sarežģītā veidā? Diferencētā neapliekamā minimuma piemērošana ir ļoti sarežģīta. Cilvēkiem, kas no tā varētu gūt labumu, būs jāiesniedz deklarācijas. Daudzi par to varētu aizmirst vai nemācēt izdarīt, tādējādi apkrāpjot paši sevi. Ir jābūt kādam gudrākam veidam, kā panākt progresivitāti.