Jā, ar tiem apzīmējumiem ir grūti... Mani valmierieši vienmēr apvainojas, kad es saku, ka braukšu atpakaļ uz pilsētu, - lai gan pēc starptautiskiem mērogiem mums pilsēta ir Rīga. Protams, var pasmaidīt, ja apzīmējumu «lielā pilsēta» piemēro, teiksim, Valmierai vai Jēkabpilij ar 25 tūkstošiem iedzīvotāju, tomēr šie deviņi centri, kas, par laimi, ir palikuši, ir vietas, kur kaut kas notiek, kur cilvēki dzīvo ne tikai guļamvagonu rajonu dzīvi, kur tas potenciālais investors ir gatavs braukt. Nuja, varbūt pareizāk būtu asociāciju saukt par Palikušo attīstības centru asociāciju...
Palikušie - tas skan drūmi...
Jā, bet mums no telpiskā viedokļa veidojas tāds kā tukšums, piemēram, ap Madonu, Gulbeni, Alūksni. Ja es būtu padomju laiku plānotājs, tad jau nekā traka - uzceļam vienu lielu rūpnīcu Gulbenē, pieceļam tur desmit dzīvokļu mājas, izsludinām Vissavienības konkursu uz darba vietām... Tagad, kad šāda valsts regulējuma nav, ir notikusi dabiskā atlase. Attālums, no kāda cilvēki brauc uz darbu, ir palielinājies no 20 līdz 70, dažviet 100 kilometriem. Tā ir skarbā realitāte. Var jau runāt par lauku izmiršanu, un tā tas tiešām ir, tomēr jārēķinās, ka Eiropā laukos nodarbināto īpatsvars nav lielāks par pieciem procentiem un agri vai vēlu tā būs arī pie mums. Jācenšas saglābt tas, kur kaut kas var notikt arī nākotnē. Skaidrs, ka neba tiks likvidētas Cēsis vai Kuldīga - šie reģionālie centri var atrast savu nišu -, bet es runāju par nacionālā līmeņa centriem.
Cilvēku skaits reģionos samazinās, tas nozīmē, ka sadārdzinās infrastruktūras uzturēšana - vai tā būtu komunālā saimniecība vai skola. Sadārdzināšanās - ja pieņemam, ka cilvēki nesāk atgriezties, - nevar ilgt bezgalīgi. Ar ko mums jārēķinās?
Jā, par šo tēmu bija karstas diskusijas konferencē - ja lauku cilvēkam ir izvēle braukt uz ārzemēm strādāt vai uz pilsētu Latvijā, kā panākt, lai viņš izvēlas pilsētu. Jo ir labi, ka uzņēmīgākie lauku ļaudis nevis nodzērās, bet aizbrauca strādāt uz Īriju, tomēr vēl labāk būtu bijis, ja viņi brauktu, piemēram, uz Valmieru.
Atbildot uz jautājumu - jā, es piekrītu, ka mūsu skaits būtiski nepalielināsies. Attiecīgi vēl vairāki mazie centri paliks tikai kā dzīves un atpūtas vieta, bet citu aktivitāšu tur nebūs. Ir pēdējais laiks skatīties patiesībai acīs! Valstij ir jāatbalsta darbvietu radīšana attīstības centros, nevis... Es nesaukšu vārdā to pagastu, kurā uzcēla gruntīgu tautas namu. Kad to cēla, vietējie īsti nesaprata, kāpēc tas tiek darīts. Tomēr uzcēla, naudu iztērēja. Nu, un tagad viņi vienreiz mēnesī tur sanāk uz kādu pasēdēšanu, un divreiz gadā tur kāds varbūt arī atbrauc...
Valsts atbalsts darbvietu veidošanai attīstības centros - tas būtu skaidrs. Bet es runāju par tiem, kuri turpina dzīvot laukos. Kas valstij tomēr jādara, lai viņi nejustos atrauti no pasaules?
Atkārtoju: nav runa tikai par atbalstu naudas izteiksmē, runa ir arī par psiholoģijas maiņu. Nu nebūs tajos bijušos kolhozu centros rūpnīcas! Tāpēc prioritāte ir gādāt, lai cilvēki tiek līdz pilsētām uz darbu.
Taisnība, bet runa ir arī par to, ka valsts, cenšoties ieekonomēt, aizver administratīvās vienības reģionos, un lauciniekiem ir papildu izdevumi, lai līdz tām vienībām tiktu, - ko ne visi var atļauties.
Tās ir neizdarītu darbu sekas. Nebija tikt grūti uztaisīt vienas pieturas aģentūras reģionos - par to sāka runāt apmēram pirms sešiem gadiem. Šādu pieturas punktu skaits būtu apmēram 76-80 valstī. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ tas ir licies ļoti sarežģīti, palicis runāšanas līmenī, un tikmēr valsts pārvalde nepiedodamā kārtā ir aizbēgusi no reģioniem.
Kā ar t. s. mazajām lauku skolām? Ir viedoklis - lai samazinātu uzturēšanas izdevumus, tās ielaiž savā ēkā citus pašvaldības atzarus un šādi paglābjas no slēgšanas.
Ar skolām tomēr būs vieglāk nekā ar slimnīcām, jo te nepieciešami mazāki ieguldījumi. Turklāt ir jau pozitīvi gadījumi, piemēram, Krāslavas rajons. Kad notika administratīvi teritoriālā reforma, visi baidījās, kas nu būs. Izrādījās, ka reforma piespieda vairāk rēķināt, kas izdevīgāk - ik rītu vest bērnus uz skoliņu, bet varbūt pievest klāt nepieciešamos pedagogus no pilsētas. Jebkurā gadījumā te ir risinājumi. Sliktāk, ka tik maz tiek runāts par izglītības kvalitāti šajās mazajās skoliņās. Dažkārt man vienkārši ir žēl to bērnu, kuri dažā labā no tām tērē savu laiku, kas būs nokavēts, kad viņi nonāks skolā šī vārda īstajā nozīmē, - viņiem būs grūti iedzīt.
Ja runājam par t. s. lauku slimnīcām, man, godīgi sakot, nav risinājuma. Acīmredzot bez valsts dotācijām tās neiztiks, turklāt jādomā par bonusiem arī ģimenes ārstiem, jo kā lai viņus ievilina šajos ciematos? Medicīna reģionos - te nebūs valsts budžetam nesāpīgu risinājumu. Cita lieta, ka mazās slimnīcas varētu nebūt tik savstarpēji greizsirdīgas un vairāk kooperēties. Teiksim, Cēsis specializējas uz kaut ko, Valmiera uz kaut ko citu. Jo runa jau atkal ir par kvalitāti. Man reiz bija personīga vajadzība, izsaucām ātros, bet sieva atteicās braukt uz nu jau «nelaiķi» Valkas slimnīcu - zinot kvalitātes līmeni tajā...
Turpinot par valsts palīdzību reģioniem. Pirms vēlēšanām daudzi politiķi kā sadeguši atbalstīja nodokļu pārdali par labu pašvaldībām - kādu daļu no uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN), pat daļu no PVN. Tad runas pieklusa.
Jāsaka, man liekas simpātiska ideja par daļas no UIN atstāšanu pašvaldību rīcībā.
Bet, kad šī ideja par UIN pārdali parādījās, bija pašvaldību cilvēki, kuri teica - ja nemaina pašvaldību izlīdzināšanas fonda modeli, pārdalei nebūs lielas jēgas. Nav vērts plosīties un pievilināt uzņēmējus savā pašvaldībā, ja daļa no klāt nopelnītā tik un tā tiks citām pašvaldībām.
Jā, runas par nepieciešamību mainīt modeli ilgst jau 10 gadu, bet tālāk par apņēmību mainīt neesam tikuši... Cilvēciski var saprast: ikviens gribētu saņemt, nevienam nepatīk dot. Tas ir kā karsts kartupelis, un galvenā pretruna ir starp pilsētām un citām pašvaldībām. Bet es neticu, ka mēs nevaram sarunās ar Jaunsleini (Andris Jaunsleinis - Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs - red.) panākt kompromisu. Patiesībā šai izlīdzināšanas sistēmai vajadzētu darboties kā nodoklim: tu pelni un daļu atdod tiem, kuriem objektīvu iemeslu dēļ pietrūkst. Patlaban, mazliet vulgarizējot, ir tā: tiek aprēķināts, cik nepieciešams dotējamām pašvaldībām, un tad skatās, kā nepieciešamo summu, cik nu kurā reizē tā ir, savākt no pašvaldībām - donoriem. Vajadzētu būt tā: pašvaldības donori iemaksā no to iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) daļas summu X. Un tad - ja izrādās, ka donoru iemaksātās summas ir par maz, lai apmierinātu dotējamo vajadzības, - starpību piemaksā valsts. Tad būtu lielāka stabilitāte.
Par nodokļiem gribēju teikt, ka ir lieta, kas mani tiešām tracina: tā kaulēšanās ap IIN sadali starp valsti un pašvaldībām. Kaulēšanās bija t. s. treknajos gados, un tā turpinās arī tagad. Pilnīgi rodas iespaids, ka kādam nav ar ko nodarboties! Kāpēc tam nevar pielikt punktu?! Atdodam pašvaldībām 100%, pieliekam pašvaldībām klāt divas trīs funkcijas, ko tās noteikti var izdarīt labāk nekā valsts, un viss. Nu labi - 100% nekad nedos. Vienalga - paliekam pie kaut kāda noteikta lieluma. Ir taču atšķirība starp situāciju, kad tu zini, ka tava alga tuvākajos četros gados būs tāda un tāda, un situāciju, kad tu apzinies - ik gadu kaulēšanās atsāksies. Tā taču neko nevar plānot!
Nodokļu kontekstā man gan jāsaka viena, iespējams, nepopulāra lieta. Citur Eiropā nekustamā īpašuma nodokļa īpatsvars pašvaldības ieņēmumos ir krietni lielāks nekā Latvijā, šajā virzienā būs vien jāvirzās.
Atgriežoties pie pašvaldību izlīdzināšanas mehānisma, jāuzdod bezkaunīgs jautājums: starp palīdzības prasītājiem ir arī jūsu asociācijas biedri Liepāja, Jēkabpils, Daugavpils, Rēzekne. Baigais «izaugsmes dzinējspēks»...
Potenciāls dzinējspēks. Liepājas gadījumā, domāju, nebūs nepieciešams ilgs laiks, lai pilsēta kļūtu par maksātāju. Arī ar Jēkabpili viss būs kārtībā. Sarežģītāk ir ar Daugavpili un Rēzekni. Liepājas gadījumā jāsaprot, ka šīs pilsētas infrastruktūra pēc kara tika veidota, orientējoties uz lielu karaspēka daļu, būtiski lielāku iedzīvotāju masu, kurai aizbraucot radās neatbilstība starp infrastruktūras uzturēšanas izdevumiem un reālo palicēju skaitu. Par Daugavpili... Es gan neesmu kādu laiku tur bijis, bet savulaik mans skaidrojums bija tāds, ka pilsētā ir ļoti liels mazo uzņēmumu īpatsvars, bet maziem uzņēmumiem, kas būtībā sevi atražo, lai savilktu galus kopā, vienmēr ir lielāka tendence - salīdzinot ar lieliem uzņēmumiem - strādāt puspelēkā un pelēkā zonā, finanšu plūsmas ir neskaidrākas. Attiecīgi nodokļu ieņēmumi ir nelieli. Savukārt Rēzeknei vismaz savulaik bremzējošais faktors bija speciālās ekonomiskās zonas īpatnības - ka platības jau no paša sākuma piederēja dažādiem īpašniekiem. Attiecīgi, tikko uzradās kāds potenciālais īpašnieks, cena nereti krietni uzlēca. No ekonomiskā viedokļa būtu bijis pareizāk zonu taisīt, kā saka, zaļā pļavā.
Esam apskatījuši, ko valsts varētu darīt (teorētiski) pašvaldību labā - infrastruktūra, nodokļi. Ir tēze - lai veicinātu sabiedrības iesaistīšanos, būtu nepieciešams dot pašvaldības iedzīvotājiem tiesības referendumā savus vadītājus atlaist. Lai nav jāgaida līdz nākamajām vēlēšanām...
Vajag taču vispirms pamodelēt sekas jebkuram jauninājumam. Pat stabilajā demokrātijā Šveicē, kur referendumi ir iecienīti, nebalso par pašvaldības atlaišanu. Ja mēs, vadoties pēc analoģijas ar Saeimas atlaišanu, līdzīgu sistēmu ieviesīsim attiecībā uz pašvaldībām... Šodien pieņemsim likumu, parīt sāksies pašvaldību atlaišanas rosināšana. Mums ir viens no labākajiem pašvaldību likumiem Eiropā, ir elastīga lēmumu pieņemšanas sistēma attiecībā uz pašvaldībām. Ja mēs to visu nojaucam... Dodot iespēju atlaist pašvaldību referendumā, mēs to pakļautu politiskām spēlēm, un tas, manuprāt, būtu ļoti bīstami. Konsultatīvās apspriedes - jā.
Ar tām konsultatīvajām apspriedēm gan ir tā, ka, no vienas puses, dažkārt cilvēki ir ļoti neaktīvi un t. s. sabiedriskajā apspriešanā piedalās daži desmiti, bet, no otras puses, ir situācijas, kad konkurenti sabiedrisko apspriešanu izmanto, lai «noairētu» kādu investīciju projektu.
Tā ir taisnība, un te pat daudz nelīdzētu apspriešanai nepieciešamā cilvēku minimuma palielināšana. Savulaik, kad Valmierā Maxima gribēja celt veikalu labā vietā, toreizējais baznīckungs izsūtīja draudzes locekļiem aicinājumus parakstīties pret un biedēja ar Dieva dusmām... Tajā pašā laikā es sliecos piekrist Jūrmalas aizsardzības biedrībai, ka tā plānojuma sabiedriskā apspriešana nebija veiksmīga. Šobrīd ekspertu līmenī ir izveidota darba grupa, lai šos jautājumus risinātu. Kļūdas ir tāpēc, lai no tām mācītos, nevis kaut ko sāktu no pilnīgi baltas lapas.