Taču aktīvākie sev vietu atrod - arī žurnālistikā, mākslas kritikā, projektos Laikmetīgās mākslas centrā, Daina stāsta. Pati par savu muzejnieces darbu viņa kā viena no pirmajiem šogad saņēmusi Latvijas Muzeju biedrības jaunizveidoto balvu Muzeju zelta puteklis kategorijā Zelta speciālists.
Uz Spāniju neaizbrauca
«Tas noteikti ir patīkami un sirsnīgi - tikt izceltam no kolēģu puses -, bet par lielu atskaites punktu es to nesauktu. Man šķiet, visi, kas patlaban Latvijas muzejos darbojas, ir «zelta darbinieki», jo tas viss lielā mērā balstās uz entuziasmu,» Daina komentē iegūto balvu, tomēr priecājas, ka šī jaunā iniciatīva pievērš uzmanību kultūrai un ievieš tradīciju novērtēt vienam otra darbu - tā Latvijas muzeju vidē līdz šim trūcis. Toties tie arvien vairāk atvēzējas, lai kļūtu progresīvāki, atjaunotu ekspozīcijas, pārbūvētu ēkas. To veicina gan iespēja piesaistīt Eiropas naudu, gan jaunu speciālistu ienākšana. «Labs piemērs ir Kino muzejs, kas cenšas latiņu turēt ļoti augstu, aktīvs ir Rakstniecības muzejs, tikko arī Vēstures muzejā bija atraktīva izstāde par padomju dizainu,» Daina uzskaita.
Viņa muzejā «ieaugusi» visai neplānoti, lai gan arī tēvs strādājis LNMM. Vidusskolā Daina loloja ieceri studēt tēlniecību Mākslas akadēmijā. «Taču tad sapratu, ka man interese par to ir, vairāk pateicoties mākslas grāmatām nekā praktiskai veidošanai,» viņa atklāj, kāpēc tomēr iestājās mākslas zinātniekos. Studiju laikā Daina sāka vasarās braukāt uz Spāniju un apsvēra domu par dzīvošanu un studijām šajā zemē. Domājot, ar ko tur nodarboties, viņa mērķēja uz gida amatu. «Uzzināju, ka LNMM ir brīva vieta Komunikāciju nodaļā, kur viens no pienākumiem ir grupu vadīšana, - izdomāju, ka tas būtu labs treniņš, lai pēc tam ko līdzīgu darītu Andalūzijā. Bet plāni mainījās, uz Spāniju nepārcēlos, paliku muzejā.»
Mācības inficētajiem
Sākusi ar grupu vadīšanu un apjautusi, kādas iespējas sniedz plašā LNMM saimniecība, kas, lielajiem mākslas muzejiem apvienojoties, kļuvusi vēl plašāka, Daina sāka veidot un vadīt izglītības programmas pieaugušajiem. Muzejs jau pirms tam bija sācis rosīties ap izglītības projektiem, taču, kad tos pārņēma Daina, tie tika izveidoti apjomīgāki un ar konkrētākiem rāmjiem. Populārā Mākslas stilu un virzienu skola izauga līdz 17 lekciju ciklam. No tās savukārt, vadoties pēc apmeklētāju vēlmēm uzzināt ko vairāk arī par Latvijas mākslu, Daina ar kolēģiem attīstīja programmu Mākslas klasika LV, kurā bez lekcijām bija arī praktiskās nodarbības ar mājasdarbiem, mākslas darbu analīzi. «Lai cilvēki apgūtu arī prasmi runāt par mākslu, pateikt, kāpēc viņiem kas patīk vai nepatīk. Mūsu auditorija ir tie, kas iet uz izstādēm un ar mākslu jau ir inficējušies. Zinot, cik grūti latviešu cilvēki atbrīvojas, lai runātu par augstām tēmām, gribēju viņus šajā ziņā nedaudz atvērt,» Daina stāsta. Vienā grupā gan izteikšanās buksē, citā izteikties vēlas visi.
Par vēl vienu stabilu tradīciju kļuvusi programma Sarunas muzejā, kas ik svētdienu plkst. 15 kādā aktuālā izstādē jebkurā LNMM struktūrvienībā (galvenajā ēkā K. Valdemāra ielā, Arsenālā, R. Sutas un A. Beļcovas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, mākslas muzejā Rīgas birža) pulcē tos, kas grib sekot izstāžu dzīvei.
Saraksts ar darbiem
LNMM ir liels, izstāžu aprite - dinamiska, taču darbinieku kolektīvs nav uzpūsts, tāpēc visi dara daudzus darbus, Daina stāsta. Arī pati ir izstāžu kuratore. Ugunskristību gan nav bijis, jo ar māksliniekiem palaimējies atrast kopīgu valodu, arī muzejs kā «lielā mamma» sekojis līdzi, lai veidotos dialogs. Ļoti saistoša likusies izstāde par 1970. gada valsts pasūtījuma darbiem, bet svaigākais veikums ir Kārļa Vītola personālizstāde Sāga: Botokss.
Problēma un mīnuss kuratora darbā ir tikai viens - sarežģītā naudas piesaistīšanas procedūra, jo Latvijas muzejos nav izstāžu budžeta, bet mecenātisms nav attīstīts, Daina atzīst. Taču plusu esot vairāk. Konceptuālās izstādēs var nodarboties ar pētniecību un radoši interpretēt izpētīto, personālizstādēs - iepazīt konkrētu mākslinieku. Dainai dzīvi interesantu dara arī jaunie pienākumi - viņai kā muzeja tēlniecības un objektu kolekcijas glabātājai nu detaļās jāapgūst tās 1700 eksponātu. «Esmu atgriezusies pie savas mīlestības pret tēlniecību. Kad man šo amatu piedāvāja, apsēdos un uzrakstīju sarakstu ar darbiem, ko es varētu paveikt. Nu tas kļūst arvien garāks. Vienmuļība nedraud.» Tā kā LNMM galvenā ēka drīzumā gaida rekonstrukciju, nopietns uzdevums būs arī pārvietot no tās visus tēlniecības priekšmetus. Paralēli Daina iesaistījusies arī vairākos ilgtermiņa projektos. Viens no iespaidīgākajiem briest uz 2014. gadu, kad Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pārstāvēšanai mobilizējas teju visas pilsētas kultūras iestādes, - tā būs trīsdaļīga izstāde Arsenālā, veltīta 1914. gadam jeb Pirmajam pasaules karam vēsturē un mākslā.
Vai atliek laiks arī kam citam? «Man mākslas vēsture, izstāžu dzīve ir reizē darbs un hobijs, arī daļa draugu saistīti ar mākslas vidi. Taču eju arī uz koncertiem, teātri, vasarās braucu ar riteni un baudu dabu,» Daina atbild.