Līdz ar to man pirmoreiz radās nepieciešamība apdomāt, kāpēc ēdiengatavošanas programmas ik nedēļu ar panākumiem un atkārtojumiem rāda lielajos televīzijas kanālos un kāpēc ļaudis tās skatās. Par operas izrādi vien pieminēšu, ka tajā, pārsteidzot skatītājus ar katru neprofesionāli uzrakstīto subtitru kroplo rindu, pilnu ar gramatiskām kļūdām, varoni Zīgfrīdu nodur nevis ar zobenu, bet gan ar iesmu, uz kura uzspraustas četras desiņas. Tad iesmu atliek atpakaļ uz grila, un desiņas turpina cepties. Lūk, tāda ir varoņa nāve, bet nerunāsim vairāk par to.
Raidījuma ideālās vakariņas savā namā sarīkoja Aija Simsone. Diemžēl neredzēju sākumu, kurā tak laikam tika pateikts, ka vakariņas gatavos izpalīdze. Tomēr galvenā persona, protams, bija mājasmāte. Viņa bija tā, kas pieteica, cik simtus latu maksā katra glāze, no kuras dzēra viesi, viņa viesiem par prieku iedarbināja mehāniskās klavieres un uzstāja, ka redzamās gleznas autors ir Purvītis, lai gan patiesībā bija Liberts. Tāpēc viņa turpat uz vietas zaudēja derībās kasti franču šampanieša, jo citu nemaz nedzerot, viņa mēģināja viesus ievilināt baseinā pakūļāties caurspīdīgā plastikāta bumbā, kurā nespēja noturēties pat atsauktais treneris ar trenēto augumu, kuru viesi palīdzēja izvilkt no baseina. Ēdiens? Ne tas te bija galvenais, un to jau pagatavoja aiz kadra.
Kāpēc ļaudis to skatās? Tāpēc, ka tajā ir stāsts, raksturi, krāšņas detaļas, iespēja konfrontēties vai norobežoties un izdarīt secinājumus par savu dzīvi un dzīvi vispār. Diez vai kāds īpaši apgūst jaunas receptes, lai gan iemācās arī tās. Pat profesionālu pavāru darbībās skatītājiem interesantais ir trauku izmantojums un griešanas kustības vai pavāru komentāri un valoda. Milzums cilvēku meklē receptes internetā un tiešsaistē vēro izvēlētā ēdiena tapšanu, ja grib patiešam ko jaunu pagatavot. Televīzijas raidījumus pie savām darbdienu vakariņām vai sestdienu rītos pie savas sviestmaizes un kafijas laikam tak vairāk vēro literatūras cienītāji. Kundzītes, kas pēc tam kritizē pavāru, ka viņš visu ņem ar rokām, iedomājas, ka viņu meitām taču tāds vīrs būtu īsts atradums. Jaunskungi, kuri to sviestmaizi vienīgo arī prot izgatavot, ar skatienu apmīļo blondo skaistuli, kas cep un vāra kā māmiņa, tikai izskatās seksīgi. Reti kad viņi paši iedrošinās atkārtot redzēto, lai gan daži to dara. Ekrāna ēdiens taču nav vis gastronomijas, drīzāk kultūras fakts un fantāzijas rosinātājs, labs laika kavēklis un mūsdienu grāmata par dzīvi. Vai vismaz neliels rakstiņš.