Nesaprot vai negrib saprast?
1. Klausoties debates Saeimā par ES Fiskālās disciplīnas likumu, likuma pieņemšanas pretinieku argumentāciju it kā jau varētu raksturot kā adekvātu Keinsa piekritēju nostāju. Proti, ekonomiskās krīzes vai stagnācijas apstākļos valsts var uzņemties iniciatīvu un stimulēt ekonomiku ar papildu naudas iepludināšanu, pat ja tas nozīmē budžeta deficīta palielināšanos. Attiecīgi, ratificējot Fiskālās disciplīnas likumu, Latvija no šādas iespējas atsakoties. Būtiskā nianse gan ir tā, ka budžeta deficīts «miera laikos» un budžeta deficīts, kā moderni saka, turbulences apstākļos ir divas dažādas lietas. Pirmajā situācijā valsts var puslīdz rēķināties ar deficīta finansēšanas izmaksām, taču finanšu tirgos šogad un, baidos, arī tuvākajos gados nestabilitāte būs tāda, ka šīs izmaksas (aizņemšanās likmes) ir vai nu neprognozējamas, vai arī tik augstas, ka šie izdevumi dzēš potenciālos ieguvumus. Līdz ar to, lai kā mums gribētos pastimulēt Latvijas ekonomikas atkopšanos, piemēram, palielinot algas un attiecīgi patēriņu, dodot valsts pasūtījumus biznesam, tas tomēr ir ļoti riskanti, ja nezinām deficīta finansēšanas izmaksas. Attiecīgi, ja politiskā opozīcija tik ļoti alkst ekonomikas stimulēšanas, varētu rekomendēt enerģiju virzīt citā virzienā - stimulēšana var notikt, arī mazinot birokrātisko slogu uzņēmējdarbības videi, kontrolējošo institūciju centību u. c.
Jebkurā gadījumā Fiskālās disciplīnas likums ir ekonomisks jautājums, tāpēc tricināt gaisu ar paziņojumiem par atteikšanos no valsts suverenitātes ir necienīgi opozīcijai, kas pēdējā laikā spējusi savus iebildumus formulēt racionāli un interesanti (sociālais budžets, nodokļu reforma).
Piesardzīgā Brisele
2. Kārtīgi uzkurinājuši eirofobijas kontekstā ar Fiskālās disciplīnas likumu, opozīcijas politiķi paši sev atņēma parocīgu instrumentu uzbrukumiem valdībai - Eiropas Komisijas novērtējumu par Latvijas paveikto un nesasniegto. Tā teikt, kā nu atsauksies uz ienaidnieku... Protams, kontekstā ar citās dalībvalstīs notiekošo un Latvijas līdz šim pārciesto, EK aizrādījumi var mazliet kaitināt - atraduši kam piekasīties... Tomēr kopumā EK kritiskās piezīmes ir vērtīgas, jo tās ir iekšējās politiskajās batālijās neiesaistītu ekspertu vērtējums. Proti, ja Latvijā informatīvajā telpā tiek spriests par nepietiekamām reformām valsts pārvaldes atalgojuma vai sociālo pabalstu sistēmā, vienmēr ir kārdinājums teikt, ka problēmu pārspīlē politiskie konkurenti vai ka problēmas cēlonis ir politiskie sāncenši utt.
Ja vēl atceras, ka EK tēzēm gan ir rekomendējošs raksturs, tomēr to ignorēšana var nākt par sliktu sarunās par ES fondiem nākamajā plānošanas periodā, Briseles aizrādījumi par sliktu nenāks.
Liela brēka, maza vilna
3. Pēc tam kad Reformu partija bija iebildusi pret veidu, kādā tika izraudzīta uzņēmuma Pasažieru vilciens jaunā vadība, koalīcijas partneri Vienotībā, šķiet, nolēma atspēlēties - gan kritiski izvērtējot RP līdera Zatlera pagājušā gada lēmumu rosināt atlaist Saeimu, gan dodot mājienus, ka lielais caurskatāmas pārvaldes aizstāvis ekonomikas ministrs pats nav bez grēka un savā «saimniecībā» nesmādē «savējo» principu (jaunā Konkurences padomes vadītāja, baumas par iespējamo jauno bankas Citadele valdes priekšsēdētāju).
Nav noslēpums, ka nekādas kvēlās jūtas starp abiem koalīcijas partneriem nekad nav bijušas, tomēr pagājušās nedēļas manevri liekas bezjēdzīga grūstīšanās. Ja ir skaidrs, ka koalīcijas sastāvs nemainās, nedz Ronis, nedz Pavļuts negrasās demisionēt, šādi sīki savstarpēji dūrieni tikai novērš iesaistīto pušu uzmanību no svarīgākiem jautājumiem. Un vēl: nav jau noslēpums, ka politiķi māk norīt pamatīgus krupjus un mīlīgi pačalot ar it kā ienaidniekiem, tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka viņi cilvēki vien ir - iepriekšējie aizvainojumi var kā liesmiņa no oglēm izšauties arī pusgadu, gadu pēc tam, kad villošanās notikusi.
Ja atceramies, ka pēc gada notiks pašvaldību vēlēšanas, šāda grūstīšanās koalīcijā ir jo kaitīgāka: vai nu tā traucēs vienotu sarakstu izveidi, vai - ja partijas startēs atsevišķi - dos papildu stimulu mētāties ar indīgām piezīmēm par it kā partneriem, it kā konkurentiem.
Te gan jāpiezīmē, ka pieredzējušie zaļie zemnieki gaisa tricināšanu izmantoja veiksmīgi, savu atbalstu Fiskālās disciplīnas likumam pasniedzot kā darījumu, kurā viņi savukārt esot iemainījuši valdības atbalstu lauksaimniecības zemes kreditēšanas programmai. Skaidrs, ka ZZS šo programmu atbalsta, tomēr par to aktīvi cīnījās arī ZZS nepiederošā lauksaimniecības ministre, līdz ar to ZZS mazliet lepojas ar svešām spalvām. Tomēr no PR viedokļa izspēlēja perfekti...
Nu cik var...
4. Lai gan mazāk nekā citreiz, seksuālo minoritāšu rīkotais praids prognozēti izraisīja viļņošanos. Jautājums: vai «pret» nometne netērē savu enerģiju nepareizā virzienā? Jā, var teikt, ka ģimenes institūcijas stāvoklis nav spožs. Bet vai to vairāk neapdraud ekonomiskās krīzes veicinātā vieglāka aizkaitināmība sadzīvē, tas, ka mēs steidzamies, nogurstam un neatlicinām laiku saviem mīļajiem? Vai tiešām samērā neliela grupa ir lielāks drauds? Jā, ir pamats bažām par mūsdienu sabiedrības vērtību sistēmu. Bet atkal - vai lielāks drauds nav patēriņa kults, dažādas prātu skalojošas pseidozinātnes un teorijas? Vai tiešām minoritātes ir bīstamākas par atmirstošo vēlmi lasīt, interesēties par pasauli ne tikai jaunu tehnoloģiju un tūrisma maršrutu apguves līmenī?
Šonedēļ
5. Šonedēļ Latvijā gaidāmas vairākas augsta līmeņa ārvalstu vizītes - Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore, Igaunijas prezidents, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs -, starptautisks skanējums ir arī konferencei Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze.
Vides reklāma ir kļuvusi par nozīmīgu reklāmas sastāvdaļu, bet nav noslēpums, ka Latvijā šo publisko reklāmu izvietošana lielā mērā ir atkarīga no konkrētās pašvaldības regulējuma, kas nereti ir ļoti atšķirīgi un birokrātiski. Lai situāciju uzlabotu, valdība (MKK, 04.06.) šonedēļ skatīs VARAM sagatavotos priekšlikumus. Ne mazāk būtisks jautājums ir Finanšu ministrijas sagatavotie ierosinājumi, kas paredzēti, lai novērstu zināmu nevienlīdzību nodokļu slogā starp valsts un privātajām augstskolām.