«Septiņdesmit gadi ir pagājuši, kopš ar grandiozu Preses balli sabiedrība atzīmēja pirmā latviešu valodas laikraksta Latviešu Avīzes simtgadi,» rakstīja Zemzare. «Gandrīz divus gadu desmitus turpinājās šie sava veida intelektuālās elites svētki, bet atlikušo pusgadsimtu ikgadējās balles spožums dzīvoja kā spilgta atmiņa. Protams, visu laiku kurējās mazas uguntiņas, aizdegtas no pirmskara lielajām uguņošanām. Notika atsevišķu «cunftu» saieti, kas varēja atsaukt atmiņā, piemēram, Inženieru biedrības balles vai citas līdzīgas. Akadēmiskās jaunatnes svētkus ilgus gadus uzturēja radošās jaunatnes kluba regulārās tikšanās Arhitektu, Kino vai Rakstnieku namā, bet šīs pašas akadēmiskās jaunatnes iemīļotās masku balles (kurām pirms kara tika doti tādi intriģējoši nosaukumi kā Nakts latīņu kvartālā) turpinājās Rozentāla skolas un Mākslas akadēmijas bohēmiešu vidē. Tomēr pāri visam kā sens sapnis plīvoja Preses balles vīzija, kas dzīvoja nostāstos, atmiņās, ko mātes un vecmāmiņas uzticēja meitām kā mutvārdu daiļradi - jautājumos un atbildēs.
Ar ko tad atšķīrās Preses balle no daudzām citām? Tā bija slēgta balle ar lūgtiem viesiem. Kādiem? Ar intelektuālo eliti. Ar slavenu aktieru, mākslinieku, mūziķu piedalīšanos. Kas tad bija šī «slēgtā» sabiedrība? Visa Latvijas prese - gan Rīgas, gan mazpilsētu avīžu un žurnālu izdevēji, žurnālisti, latviešu, krievu un vācu laikrakstu darbinieki.
Kādā valodā runāja, piemēram, Segodņa redaktors? Protams, latviski. Bet, ja saruna skāra, piemēram, Šilleru vai Puškinu, mēļotāju pulciņš tikpat labi varēja pāriet uz vācu vai krievu valodu: netulkos taču citātus. Vai bija reglamentēta ģērbšanās? Tikai tradicionālie vakartērpi - kungiem obligāti frakas, dāmām - lielās vakarkleitas. Vai notika arī masku balles? Nē, tās parasti tika rīkotas demokrātiskākā sabiedrībā. To ieejas karti varēja pirkt katrs, kas gribēja priecāties. Preses balle bija ļoti reprezentabla un smalka. Sabiedrība sēdēja pie maziem četrvietīgiem galdiņiem, deju zālē spēlēja mūzika, spoguļsienas atstaroja dejotājus rokoko vinješu ielokā. Katrai jaunai ballei nācās šūdināt jaunu kleitu. Dāmas taču nepieļaus, lai daudzkārtējais spoguļattēls vēlreiz pavairotu to pašu tērpu.
Vai bija dāmu starpā kāda īpaša modes sacensība? Viss jaunākais, protams, tūlīt bija redzams Preses ballē. Trīsdesmito gadu beigās spīdīgās zīda zeķes nomaina satriecošs jaunums - pirmās miesaskrāsas šifona zeķes. Pie viena galdiņa sēž Ventas Balss redaktors Nātiņa kungs un ķīmijas rūpnieks Valdšteina kungs ar divām daiļām medicīnas studentēm, pie blakus galdiņa - Emīlija Benjamiņa savu draugu lokā. Benjamiņa kundze pieceļas un dodas uz zāles vidu. Šokētais Nātiņa kungs nospriež, ka ekstravagantā dāma ieradusies bez zeķēm. Ķīmijas speciālists noslēdz derības - viņš jau zina par jauno tehnoloģiju. Pēkšņi Benjamiņa kundze pagriežas un koķeti pavelk kleitas apmali līdz zeķes valnītim. Viņa visu dzirdējusi. Jaunā mode akceptēta. Bija gan rādāma tā kājiņa, parasti atceras stāstītājs. Tik skaista!»
Latvijas pirmās brīvvalsts laika Preses balles aprakstu Zemzare beidza ar cerību: «Varbūt arī mūsu sabiedrībā atgriezīsies dāmas, kas spēj būt skaistas. Jo tieši sievietēm šo balli iecerējis veltīt Latvijas Preses izdevēju un redaktoru asociācijas prezidents Arvils Ašeradens, teikdams: «Viņas patiesi pelnījušas daudz vairāk prieka un uzmanības, nekā mēs ikdienā spējam dot. Kaut arī šoreiz mēs vēl nebūsim frakās, tomēr ceru, ka nākamībā viss atkal būs. Mums pašiem tam jātic.»»
Atjaunotā Preses balle notika 1992. gada 24. maijā, naktī no svētdienas uz pirmdienu Kongresu namā. Nākamā Diena iznāca otrdienā, 26. maijā, jau ar Preses balles polonēzes ainu pirmajā lapā. Ašeradena rūpes par sievietēm gan laika zobs ir transformējis - interneta laikmetā agrāko Preses balles greznumu, kurā dāmas varētu rādīt smukās kleitas un daiļkājiņas, atjaunot nav izdevies, toties viņa pārstāvētā partija sievietēm dāvā Stambulas konvenciju, kas balles kleitu un fraku vietā piedāvā tērpties dzimumu stereotipu apkarotāju karogā.