Drīz beigsies parlamenta pavasara sesija, un deputāti ar labi padarīta darba sajūtu dosies vasaras atvaļinājumā. Kāda ir bilance?
Saeimu kritizēt ir populāri, tomēr parasti noraidošā attieksme saistīta ar neuzticēšanos un nepatiku pret varu vispār. Ja tomēr runā tieši par parlamenta darbu, nevar nepamanīt, ka debates kļuvušas saturiski kvalitatīvākas. Lai piemēru loks būtu plašāks, teiksim tā: tradicionāli jēdzīgiem runātājiem, piemēram, Ilmai Čepānei (Vienotība), pievienojušies jauni, piemēram, Ivars Zariņš (SC).
Tomēr ir arī pamats kritiskām piezīmēm. Pirmā. Ir labi zināms, ka nereti kaismīgākās diskusijas un svarīgākie lēmumi tiek pieņemti nevis plenārsēdēs, bet komisijās. Iedzīvotājiem joprojām vienīgais informācijas avots par komisijās notiekošo ir prese, kas objektīvi ir subjektīva (atvainojos par neveiklu kalambūru). No 15 komisijām savas interneta mājaslapas ir tikai trijām, turklāt ne tādām, kas nodarbojas ar ekonomikas vai sociālajiem jautājumiem. Protams, var teikt, ka komisijās izskatāmie likumprojekti izlasāmi darba kārtību sadaļā, tomēr, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi izprast apspriežamos jautājumus (piemēram, atšķirīgus viedokļus no ekspertu puses), ar likumprojekta lejupielādējamo failu ir par maz.
Otrā. Privātajā sektorā strādājoši zina, ka darba devējs neļaus doties atvaļinājumā (turklāt ilgā), ja strādājošais nebūs apdarījis savus darbus. Nepaguvi - paliec pēc oficiālās darba dienas, strādā sestdienās svētdienās, bet izdari. Domāju, ka līdzīgi cenšas rīkoties arī sabiedriskajā sektorā nodarbinātie, jo normālam cilvēkam gribas, lai «sirds mierīga». Parlaments nez kāpēc dzīvo pēc citas loģikas. Ir saprotams, ka likumprojektu skaits ir tāds, ka iesākto darbu atlikšana līdz nākamajai sesijai ir neizbēgama. Tomēr kāpēc nevarētu tos sagrupēt tā, lai nozīmīgākos tomēr neatliktu. (Ja šādai šķirošanai nepieciešamas izmaiņas Kārtības rullī, kur gan problēma?) Saeima diemžēl atstāj uz vairākiem mēnešiem «atvilktnē» prāvu, patiešām būtisku likumprojektu apjomu, kurus uzskaitīt te nav vietas.
Var piekrist deputātiem, kuri sabiedrības skarbo Saeimas vērtējumu uzskata par ne vienmēr pamatotu, tomēr skaidrs ir arī tas, ka parlamentāriešu pašu rokās ir sviras situācijas labot.