Divu gadu garumā meita joprojām sapņo par sunīti, tikai tagad viņa plāno pie tā tikt, dodoties uz dzīvnieku patversmi, nevis meklējot fantāziju pasaulē. Aprunājoties ar pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem, izrādās, ka iedomu draugs ir līdzgaitnieks daudzās ģimenēs, bieži izraisot pieaugušajos apjukumu.
Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe Dace Čible iesaka necīnīties pret iedomu drauga esamību un nesagraut bērna fantāzijas: «Pirmsskolas vecuma posmā bērnu iztēle attīstās ļoti intensīvi, turklāt robeža ar realitāti nav pilnībā nostabilizējusies. Ja bērnam ir divi līdz seši gadi, nav retums, ka uzrodas kāds īpašs tēls, kuram parasti tiek dots arī vārds un kurš dalās ar mazo piedzīvojumos, kļūstot par mīļu biedru. Protams, tā nenotiek visiem bērniem, bet iedomu drauga esamība nav problēma vai novirze.» Ar piebildi: ja šis iedomu draugs nav kādas problēmas kompensācija bērna reālajā dzīvē - mazulis jūtas vientuļš, jo neapmeklē dārziņu vai arī neprot veidot attiecības ar citiem bērniem, ja ģimenē ir saspringtas attiecības vecāku starpā vai arī vecāki ir nesen šķīrušies, tad iedomu draudziņš aizstāj trūkstošo emocionālo siltumu.
Parasti ar laiku fantāziju draugs pazūd, tāpēc vecākiem īpaša uzmanība tā esamībai nebūtu jāpievērš. Izņemot gadījumus, kad iedomu personāžs tiek izmantots melos - bērns izdara blēņas, bet vaino izdomātu būtni, atsakās ēst vai ģērbties, paskaidrojot, ka «draugs» neļauj, vai arī tik ļoti aizraujas ar fantāziju pasauli, ka sāk norobežoties no komunikācijas realitātē. Tad gan nepieciešama vecāku iejaukšanās, taču nevajag pūlēties bērnam iegalvot, ka viņa draugs nav īsts, bet gan meklēt iemeslus, kas mazulim liek vairīties no realitātes, un tos novērst.