X), kurā iesaistīja arī dažas Radio kora mākslinieces. Tomēr visu festivāla mūzikas ražas smagumu uz saviem pleciem iznesa mūsu izpildītājmākslinieki - solisti un kolektīvi: Latvijas Radio koris (ar veselām divām programmām!), orķestris Sinfonietta Rīga un Liepājas simfoniskais orķestris, kurš sava galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā muzicēja festivāla noslēgumkoncertā Lielajā ģildē (26.X). Lai gan festivāla fokusā bija amerikāņu avangardista Džona Keidža simtgade un vēl dažu XX un XXI gs. komponistu veikums, vārds bija dots virknei mūsu komponistu. Vietējo jaundarbu vidū apjomīgākais un nozīmīgākais bija Ērika Ešenvalda koncerts Arktikas nakts vīzijas klarnetei ar orķestri un elektroniku, kas dažas dienas pirms tam piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu Liepājā.
Lauskis, kamanas, polārblāzma
Kas zina, kādēļ, taču dabas ainavu, jo sevišķi neskartās dabas un tās īpašo parādību, tulkošana mūsdienu skaņu valodā tagad ir modē. Sākot jau ar polārblāzmas un debesspīdekļu optisko dubultošanos «halo» jeb parhēlijiem - viltus sauļu un viltus mēnešu efektu ziemeļu debesīs. Tepat koncertapritē Latvijā vien dzīvā mūsu koru izpildījumā dzirdēts, kā šīs - mītiem un ticējumiem apvītās - debesu ainas savā mūzikā gleznojuši gan skotu komponists Džeims Makmilans, gan no lielpilsētas stresa uz Aļasku un ziemeļu mieru pārbēgušais amerikānis Džons Luters Adamss, gan mūsu Ēriks Ešenvalds.
Savā jaunajā opusā - koncertā Arktikas nakts vīzijas - Ešenvalds ziemeļu dabu tvēris plašāk un duālāk, savā redzeslokā ietverot ne tikai nesniedzamo debesu augstumu, bet arī asociācijas ar zemes dzīvi - līdz pat vitālai, neoklasiski objektīvā griezumā veidotai žanra ainai, traucoties mūzikā pa sniegu suņu vilktās, tautiski izrakstītās kamanās. Kopumā diezgan eklektiskajā skaņdarba mūzikas valodā šis posms, kas atgriežas arī koncerta noslēgumā, atgādina mūsu vecmeistara, latviešu mūzikā nepārspētā orķestrācijas meistara Romualda Kalsona mūzikas garšu. Tā, protams, ir tikai sagadīšanās, taču pirms teju trīsdesmit gadiem rakstītais R. Kalsona koncerts klarnetei un kamerorķestrim (1984) ir šī žanra augstas raudzes mūsdienu klasika.
Ešenvalda instrumentāli krāšņās un savdabīgās arktiskās vīzijas savā ziņā ir ceļojuma opuss. Autors arī pats braucis un drīz atkal dosies ziemeļblāzmas lūkoties uz Norvēģiju, bet pašlaik vāc folkloras materiālus, kuru video papildinās nākamo lieldarbu Ziemeļu gaisma, kas taps vēl vērienīgāks - orķestrim, koriem un elektronikai. Elektronika te nav uzbāzīga, nav pašmērķis. Tā tikai iluzori paplašina skaņutelpu un rada atbalss efektu.
Tieši asociatīvās tēlainības un tās rosinātās muzikālās izdomas dēļ Arktikas nakts vīzijas ir būtisks pienesums klarnetes koncerta žanra repertuārā. Solistam Intam Dālderim šajā darbā nav jādemonstrē virtuozitāte ierastajā nozīmē un nav pat jāizrādās ar mūsdienu mūzikā gandrīz vai obligāto multifoniju (pūšaminstrumenta spēli virstoņu akordos). Toties viņam ar klarneti jāuzbur tembrāli visniansētākie skanējumi, burtiski jāglezno un jākristalizē ledus auksta gaisma, turklāt ne tikai izceļoties uz orķestra fona, bet arī iegrimstot simfoniskajā kopskaņā, kur nozīmīgi solo ievīti arī citiem instrumentiem. Sevišķi iespaidīgas, iedarbības spēkā pat satriecošas ir ekstātiskās kulminācijas, kas no šķietami vienkāršas melodiskās līnijas izaug līdz varenai, satriecošai bezgalībai, sasniedzot majestātiskas un noslēpumainas atklāsmes virsotnes.
Tiesa - Arktikas nakts vīziju plūdumā ir daudz izteikti kinematogrāfisku posmu, arī šī vārda triviālajā nozīmē, ar to saprotot, ka šī mūzika - šis simfoniskais ambient ar ziemeļvēju, lauska sprakšķiem, puteni, zvaigznēm un kāviem - itin labi noderētu kādas romantiskas ziemeļu skatu filmas skaņu celiņam. Bet vai kinematogrāfisms, tikai citā - uzkarsētas, spriegas personiskās un vispārcilvēciskās drāmas - nozīmē, neuzrunā arī Pētera Vaska 2. simfonijā, kura jau augstsprieguma koncentrācijā skanēja šajā pašā Liepājas simfoniskā orķestra vakarā? Pēc pasaules pirmatskaņojuma Londonas Alberthollā (1999) šī simfonija BBC katalogā nosaukta par pastaigu pa šauru taciņu starp idilli un katastrofu - un šīs galējības (var teikt arī - dvēseles sapņu un skaudrās realitātes nesaderību) liepājnieki Atvara Lakstīgala vadībā pauda emocionāli ekstrēmi un verdoši, izcilā orķestra ansamblī.
Iesildīšanās ar Džona Keidža aleatorisko studiju Twenty-Three 23 stīgu instrumentiem pašiem mūziķiem bija jauna mūzikas laika piepildīšanas pieredze, taču klausītājiem - pārbaudījums caur sajūtu, ka mūzikā nekas nenotiek. Šāda mūzika daudz organiskāk skanētu nevis akadēmiskā koncertzālē, pretendējot uz nedalītu uzmanību, bet kādas izstādes ekspozīcijas vai performances fonā, radot tai gaisotni - skaņu ilgstamības telpu.