Visas šīs saimniecības valdītāja Danuta Priede vēlīgi smaida un neliekas ne zinis par troksni apkārt. Tā ir viņas ikdiena kopš 1999. gada, kad no Limbažu puses te ieradās mazs strīpains meža cūkas sivēns. Gadu gaitā Mežavairogu saimei piebiedrojušies un to arī pametuši dažādi dzīvnieki. Zootehniķe Danuta un biškopis Mārtiņš nedomāja, ka dzīvnieku skaits augs ne pa mēnešiem, bet pa dienām, un katrs ieradīsies ar savu - reizēm traģisku - stāstu. Šajā vietā dzīvās radības rod aizstāvību, mieru, aizmirst par pāridarījumiem un badu. Daudzi no viņiem vēlāk aizdodas tālāk pie jauniem gādīgiem saimniekiem. Danuta un Mārtiņš (viņu nesastapām, jo Mārtiņš bija devies uz Mežavairogu teju kā atklāto filiāli Rēzeknes novadā) sāka būvēt savu «Noasa šķirstu», glābjot no homo sapiens nežēlības un varmācības gan abižotus un par liekiem kļuvušos mājdzīvniekus, gan sakropļotus, bez vecākiem palikušus vai citādi savainotus un brīvībā dzīvot nespējīgus savvaļas putnus un zvērus. Danuta saka: «Mēs esam laimīgi cilvēki, jo darām darbu, kas mums patiešām patīk.» Viņai pie kājas glaužas liela vidusāziete - vārdā Mīlulīte. Adoptējama, aptuveni pusotra gada veca, līdzsvarota, ļoti mīl bērnus.
Apčubināti visi
Saimniecība nav no mazajām - patversmē mīt ap septiņdesmit suņu - vieni izvietoti voljēros, citi aplokos vai būros, bet vēl citi bizo pa pagalmu. Danuta apgalvo, ka projām nemūk pat tie, kuri uzskatīti par bēguļotājiem. Lūk, pusgadu vecā Mellenīte - «Iecavas tirgus pārpalikums - kāds nepārdeva un izmeta». Mazā Dona (3 g.) būs laba draudzenīte un sardziņš kādai gaišai kundzei gados. Mežavairogus par pagaidu mājām uzskata arī vairāki desmiti dažāda vecuma kaķu. Pretēji ierēdņu norādījumiem, patversmes iemītnieki iekļauti dzīvnieku ekspozīcijā. Saimniece teic: «Tā viņi socializējas, mācās saprasties ar cilvēkiem.» Ne mirkli Mežavairogos nejūtamies kā dzīvnieku patversmē. Danuta nevar pateikt precīzi, cik te ir dvēseļu, bet veseli, apčubināti, izstaidzināti, pabaroti un izpaijāti ir visi, tas acīm redzams. Dzīvnieki te nav bēdu brāļi, kaut katrs sirdī lolo cerību nokļūt pie sava cilvēka. Mežavairogi savā ziņā ir izglābto dzīvnieku kolekcionāru mājas.
Līgatnieši tomēr skumst
Mežavairogu acīm aptveramajās platībās rit rosīga dzīve. Uz Danutas saucienu lāču novietnē pretī tek savulaik no Rīgas Zoodārza filiāles atvestās lācenes Māra un Laima. Bezizejas situācijā atsevišķās «istabās» uz laiku izmitināti arī Līgatnes lāči - Puika un Mikus. Paēduši abi ir, bet redzams, ka skumst pēc savām dabas takām un gaida, kad viņus rudenī vedīs atpakaļ uz jaunuzceltajām mājām. Turklāt abas lāču meitenes pret Līgatnes ķepaiņiem nav draudzīgi noskaņotas.
Danuta aizved mūs pie stārķu aploka, tajā sabozušies uz mums raugās četri šogad dzimušie svētuļi. Redz, Inčukalnā sabrucis ūdenstornis un no ligzdas izkrituši pieci stārķēni. Ingmārs Līdaka teicis - pieci vienā ligzdā esot liels retums, bet, kā redzams, nekas neiespējams tas nav. Vienu putnu nācās iemidzināt, jo bija stipri sakropļots, pārējie atgūst spēkus, lai šajā, bet visdrošāk - nākamajā rudenī, plestu spārnus tālajam pārlidojumam. Kādā voljērā snauduļo pelēkais vilks Niko - savulaik kontrabandas ceļā ievests no Sibīrijas, bet, kad izaudzis, tad ar koku mācīts paklausībai. Tagad pusakls, bet pēc DNS analīzēm viens no īstajiem vilkiem Latvijā, jo citi ir vilka un suņa krustojumi. Būrī ķērc divas vārnas - optimistiskas invalīdes, tās - tāpat kā daudzi citi šejienieši - Mežavairogos «pierakstītas» uz mūžu. Danuta skaidro: «Pašvaldību teritorijās, ar kurām mums ir noslēgti līgumi, pēc izsaukumiem strādājam visu diennakti un savācam gan noklīdušus mājdzīvniekus, gan nelaimē nokļuvušus meža zvērus un putnus.»
Ciena savvaļību
Savukārt degunlācīšus Mežavairogiem pārdeva kāda sieviete, kas tos ieveda no Čehijas. Gribēja šos pieradināt un tirgot kā mīļus mājdzīvniekus. Bizness nesanāca. Šiem dzīvniekiem ar skaistām lemuru astēm ir tikai viena problēma - aukstumā viņi salst, tāpēc no septembra līdz maijam jāgādā par siltumu viņu apmetnē. Lapsas un polārlapsa, seski, stepju murkšķi, kazas, mājas cūkas, mežacūkas, pīles, zosis, vistas, truši, zirgi, govis un citi dzīvnieki - par katru neizstāstīsi. Tik tuvu tos varētu redzēt vēl tikai Rīgas Zoodārzā, kurp, starp citu, arvien lūdz aizvest visi trīs Danutas un Mārtiņa bērni. Danuta bilst: «Mēs noteikti nepraktizējam satuvināšanos ar savvaļas dzīvniekiem. Cenšamies viņu savvaļību cienīt, jo viņi ir mūsu varā un viņu prasības nedrīkst ignorēt.» Piemēram, te lāceni nemodinās no ziemas miega tikai tāpēc vien, ka to grib redzēt ekskursanti.
Mežavairogi ir iecienīts ģimeņu izbraukumu gala mērķis. Daudzi šurp brauc brīvdienās, skatās, draudzējas ar četrkājainajiem un izved viņus pastaigās pa apkārtni. Pēc divām svaigā gaisā pavadītām stundām nekāda fitnesa zāle vairs nav vajadzīga un mīļuma ir pilna sirds. Apmeklētāji var izraudzīties un adoptēt patversmes dzīvniekus. Tikai neceriet, ka, ieraudzījuši mīlīgu mazu prieka kamoliņu, sāksiet to glaudīt - uci, uci, bērni grib, šito ņemsim uz mājām! Danuta pārliecinājusies, ka pēkšņas emocijas ir pārejošas un tādos brīžos cilvēkiem saka: padomājiet un atbrauciet pēc nedēļas, tad atdošu! Pēc emocijās izraudzītā suņa vai kaķa atbrauc labi ja viena ceturtdaļa no gribētājiem.