Uz atsevišķu republiku: SestDiena apmeklē 2009. gadā slēgtās skolas

Praviņu skola atrodas ļoti savdabīgā vietā – lauka vidū. Apkārt plešas Zemgales līdzenumi, tālumā redzamas viensētas. No Rīgas puses caur Cinevillu uz šejieni ved tā dēvētā desiņa – šaurs, līkumots grants ceļš. No Tukuma puses varot aizbraukt pa labākas kvalitātes ceļu. Ēka pagājušajā gadsimtā būvēta tieši kā skola apkārtnes bērniem, un kādreiz te bijusi arī kūtiņa un lopi, kurus skolēni kopuši. Gluži kā neliela saimniecība. Labajos laikos te mācījušies vairāk par simt bērniem, tātad vieta bijusi pietiekami apdzīvota. Tagad te valda pamatīgs tukšums, taču šķiet – vēl nesen te kāds bijis. Ielūkojoties pa logiem (tie nav izsisti), skatam paveras turpat uz palodzes atstāts atslēgu saišķis, magnetofons, krēsli, drēbes... Viss skolas dzīvei nepieciešamais. 

Ēka jau četrus gadus stāv tukša, bet tiek uzturēta – šim nolūkam izveidota pat atsevišķa darbvieta. Pašvaldība namu divas reizes mēģinājusi izsolīt, bet neveiksmīgi. Par ēku esot interesējušies ārzemnieki, kas skaidri pateikuši – pirktu, ja tā būtu muiža, SestDienai stāsta Degoles un Tumes pagasta pārvaldes vadītāja Lidija Legzdiņa. Izsolē plašo īpašumu, kurā bez skolas ēkas atrodas vēl samērā nesen celts nams ar moderni aprīkotu virtuvi un sporta zāli, mēģināja pārdot par 80 tūkstošiem eiro. Vietējā presē gan esot sacelta vētra, ka šāda summa ir pārāk zema, bet "arī par tādu naudu neviens nebija gatavs to pirkt", piebilst Legzdiņa. Kā šķērslis tiek minēts arī grantētais ceļš. Vēl tiek apsvērta doma atdalīt piecu hektāru plašo lauksaimniecības zemi no pārējās teritorijas. Iespējams, tad izsole būtu veiksmīgāka. 

Runājot par pamatskolas slēgšana 2010. gadā, pašvaldības pārstāve atzīst, ka tas bijis emocionāls pārdzīvojums. Medijos atrodamās ziņas, ka bērni solījuši badoties skolas aizvēršanas gadījumā, viņa gan noraida: "Neviens nebadojās. Pagastus var noturēt tikai jaunās ģimenes, bet dzimstība pagastā ir zema."

Uz pieres nav rakstīts

Šajos gados uz neilgu laiku – divarpus gadiem – Praviņu skolai no jauna ļāva atdzimt Silvas Ziļavas ideja par citādu – uz bērna individuālajām vajadzībām balstītu – izglītības iestādi. Dažādu apstākļu dēļ pašvaldība gan vēlāk nolēmusi skolu nefinansēt, un notikumus ap Dzīvās skolas aizvēršanu Silva nelabprāt vēlas atkal celt gaismā, taču ar prieku atceras gan Praviņu pamatskolas pirmo apmeklējumu īsi pirms tās slēgšanas, gan Dzīvās skolas pastāvēšanas laiku.  

Silvas ideja par skolu ārpus pilsētas un iespējami tuvāk dabai radās, iedvesmojoties no tautskolas 99 baltie zirgi dibinātāja un direktora Ojāra Rodes. Pašvaldība pati piedāvājusi Praviņu pamatskolas ēku. "Apskatot telpas, izrādījās, tur ir viss mācībām nepieciešamais. Laboratorijā no padomju laikiem pat bija palikušas stikla kolbas," atminas sieviete. Padzīvojušās skolas iekštelpas arī nav biedējušas, jo blakus bija nesen uzceltā ēka ar sporta zāli un moderni aprīkoto virtuvi. "Šis ir apliecinājums tam, ka valsts un pašvaldība savā starpā nekomunicēja, jo tika uzcelta jauna ēka, lai gan daudzus gadus jau solīja šo skolu slēgt," norāda Silva un piekrīt, ka to var uzskatīt par līdzekļu izšķērdēšanu. Kā tas bijis iespējams? Atbilde vienkārša – vecās labās Saeimas deputātu kvotas. 

Bet ne jau stāsts par to. Tikai vēlāk Silva ar savu skolas komandu atskārtusi – uz Praviņām jau izsenis vesti bērni ar mācīšanās traucējumiem, tostarp liela daļa no Tukuma, jo apkārtnē vietējo bērnu bija maz. Šī prakse turpinājusies arī pēc pamatskolas slēgšanas – vecāki Dzīvo skolu saviem bērniem izvēlējušies nevis tās filozofijas dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka bija vajadzīga skola, kur bērnus nemoka, ļauj viņiem dzīvot tādiem, kādi viņi ir.

"Daudzi par šo faktu nerunāja un mēģināja paslaucīt zem paklāja – skolām patīk bērni, kas labi mācās un labi uzvedas, bet, ja bērns rada problēmas un viņam ir grūtības mācībās, lielajās standarta skolās pedagogiem ir grūti ar šo bērnu strādāt, jo viņš prasa laiku un citādu pieeju. Agri vai vēlu viņa vecākiem tiek palūgts bērnu aizvest uz citu skolu, un fakts paliek tāds, ka bērnus, no kuriem grib tikt vaļā, lai nebojātu skolas statistiku, nogrūž perifērijas skolās."