Projām sižets ir arī komentārs par pašas filmas tapšanu. Ja vēlas, to var uztvert arī kā filmas autora dienasgrāmatu. Filmas hipnotizējošās pasaules centrā ir jauns puisis – tas nonācis uz vientuļas salas un mēro ceļu ar motociklu, izvairoties no Tumšā tēla. Aizgaiņājoties no vientulības romantizācijas, Zilbalodis papildina, ka trīsdimensiju animācija un tehnoloģiju iespējas mūsdienās demokratizējušas animācijas veidošanu, ļaujot saglabāt māksliniecisko brīvību. Projām izkāpj no vecuma, paaudžu rāmējumiem un katra personīgās pieredzes ar animācijas kinovalodu. Šogad to pamanīja arī prestižais animācijas filmu festivāls Ansī, kam sekoja konkursa skates Pret straumi (Contrechamp) galvenā balva.
Šogad rekordliels pilnmetrāžas animācijas filmu pieteikums ir arī Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars – 32 darbi no Amerikas, Japānas, Ķīnas un citām animācijas lielvalstīm –, un starp lielo studiju Pixar un Disney darbiem var atrast arī Projām, kurai ārzemju presē jau veltītas visnotaļ cildinošas recenzijas un apskati. Kā režisors aplēsis, konkurējošo filmu budžeti ir 4000 reižu lielāki. Projām izmaksājusi aptuveni 50 tūkstošu eiro – tā veidota kā četru īsfilmu budžeta virknējums, un par pirmo nodaļu jeb filmas prologu Oāze (2017) saņemta Lielā Kristapa žūrijas speciālbalva. Tomēr, veidojot pilnmetrāžu, režisors šo īsfilmu dekonstruējis un sācis visu atkal no nulles.
Ar Zilbalodi sazinos, kad viņš atrodas Amsterdamā, kur animācijas festivālā Kaboom tiek izrādīts viņa visjaunākais darbs. Kā Projām puisis ar motociklu ceļo pa filmas pasauli, tā režisors patlaban apceļo festivālus – to skaits jau pārsniedzis piecdesmit.
Par ko tad īsti ir Projām? Laikam vislabāk to būtu raksturot kā pieredzes kino. Lai gan frāze ''katrs ieraudzīs un atradīs sevi'' īsti neko nepasaka par filmu, tā tomēr raksturo Zilbalodi. Kā režisors viņš uzticas sava skatītāja patstāvībai. 74 minūšu animācijas darbā vērojamas dažādas ietekmes – no japāņu haikām un alegoriskām pasakām līdz datorspēlēm, dokumentālas kameras stilizācijai, Haruki Murakami tēliem un japāņu animācijas dzīvā klasiķa Hajao Mijadzaki darbiem. Zilbalodis šīs ietekmes arī nenoliedz, pat piedāvā savu atsauču īskatalogu, kas Projām skatītājam būs noderīgs. Rakstnieku Murakami Zilbalodis piemin īpaši, un vienojošais ar šī autora romānu ir gan sirreālā filmas vide, gan viena varoņa odiseja un kaķi. Zilbalodis filmas Projām pasauli ir attīrījis no cilvēkiem – tajā nav vietas dialogiem (viena no Zilbaloža filmu iezīmēm). Jāpiemin vēl, ka režisora nākamās filmas Straume/Flow pamatā būs īsfilma Ūdens/Aqua (2012).
Šoreiz jau daudzskaitlīga komanda veidos animāciju par kaķi, kurš līdzīgi kā pārējie Zilbaloža septiņu īsfilmu varoņi ir savrups un vientuļš. Kaķim jāpārvar bailes no ūdens un jāiemācas sarunāties ar citu sugu pārstāvjiem.
Šī gada Lielā Kristapa balvas ceremonijā, saņemot balvu par labāko animāciju, režisors bija lakonisks. Pateicība žūrijai, Valsts kultūrkapitāla fondam, ģimenei un suņiem. ''Filmā nav dialogu, tāpēc man nav lieku vārdu,'' atzina autors, kurš tai pašā laikā neslēpa gandarījumu par to, ka filma rezonē ar skatītājiem. Tas ļaujot justies pieņemtam.
Pirms pāris dienām saņēmi Lielā Kristapa balvu par vislabāko animācijas filmu. Kādas pārdomas pēc balvas saņemšanas?
Balva, protams, iepriecina. Tagad ir motivācija veidot jaunu filmu. Šogad pirmo reizi bija kategorija Labākā animācija. Domāju, ka tas ir tikai labi, īpaši ņemot vērā, ka Latvijā tapušas daudzas jaunas animācijas filmas ar atšķirīgām tehnikām un stiliem. Edmunds Jansons, kāpjot uz skatuves, teica, ka šogad Kristapā kopā ir trīs paaudzes.
Minētā Jansona, Rozes Stiebras, Lizetes Upītes un citu darbi pēdējā laikā apliecina Latvijas animācijas kvalitāti un daudzšķautņainību. Tu nāc ar pavisam citu estētiku – trīsdimensiju animāciju. Kā, tavuprāt, tu ieraksties kopējā asinsritē?
Gatavojot Projām, protams, nereflektēju tādā līmenī. Tas ir visnotaļ personisks process. Tikai pēc pabeigšanas ir iespējams ieraudzīt no malas, kas sanācis un kā galarezultāts izskatās uz citu filmu fona. Tomēr bez trīsdimensiju animācijas nebūtu varējis izveidot filmu viens pats – tā ļāva izpausties, sasniegt rezultātu ar mazākiem līdzekļiem un strādāt no jebkuras vietas. Pēdējo pusgadu ceļoju, tāpēc arī ārzemēs varu veidot filmu. Man nav jābūt studijā. Projām veidoju kā spēlfilmu, domājot par pašu telpu, nevis attēlu plaknē.
Ko tev nozīmē filmas nosaukumā ietvertais ''projām''?
Tur ir izolācija, vientulība un atrašanās vienatnē. Būšana projām no sabiedrības. Galvenais tēls ir pazudis, meklējot saikni ar cilvēkiem, bet tajā pašā laikā viņš atrodas prom no saviem mērķiem. Filmas ideju salīdzinu ar pašas filmas veidošanas procesu – izstrādājot filmu, cerēju, ka tā tiks pabeigta un tad būs iespēja rast saikni ar cilvēkiem. Nosaukumus ir grūti izdomāt… Daudzi no tiem ir aizņemti, tāpēc arī centos atrast tādu, ko ir viegli atcerēties. Pašam filma arī ir jāreklamē, rakstot nosaukumu dienā vismaz simt reižu. Tas tomēr nav tāpat, kā katru reizi drukāt Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu… Vienkāršībai līdzās svarīgi ir tas, kā nosaukums izskatās uz plakāta vai kā to tulko citās valodās. Reizēm filmu nosaukumi pazūd tulkojumā.
Līdzīgi kā tavās īsfilmās, arī Projām varonim ir jākonfrontē ar sevi. Savu Tumšo tēlu, lai sasniegtu iniciāciju. Tu līdzīgi kā galvenais varonis esi sasniedzis šo transformāciju? Jūti, ka esi atgriezies sabiedrībā un vari atkal sarunāties?
Iepriekšējās trīs īsfilmas tik veiksmīgi neiekļāvās festivālu apritē. Tās nepieņēma ar atplestām rokām, tāpēc ir gandarījums, ka, cilvēkiem noskatoties Projām un to pieņemot, tieku akceptēts arī es pats. Tas ir patīkami. Tas ir personīgs stāsts, tomēr apzinos, ka daudzi jūtas vai ir jutušies līdzīgi.
Katram ir savs Tumšais tēls vai mērķi, kuru dēļ ir jādzenas uz priekšu, tāpēc arī cilvēki tur redz daudz ko no sevis. Dažreiz ir nepieciešamas grūtības, lai būtu iemesls doties uz priekšu. Ja jūties pārāk droši, varbūt neuzdrīksties iziet ārā. Tas rada motivāciju veidot nākamo filmu, tomēr, ja arī Projām attīstība būtu bijusi citāda, tāpat veidotu jaunu filmu. Nezinu, ko es darītu, ja neveidotu kino. Neko citu jau tāpat neprotu.
Kāda ir tava attieksme pret daudz izmantoto vientuļnieka režisora tēlu?
Domāju, ka tikai vienu reizi veidošu filmu vienatnē. Man nebija mērķis dumpinieciski parādīt, ka visu darīšu viens pats. Gluži vienkārši nebija citu iespēju.
Ekstraordināra vienpatība, pašpietiekamība vai frāze ''režisors kā visvientuļākā profesija'' – šie izteikumi visbiežāk figurē medijos. Tajā parādās zināma vientulības romantizācija. Nepiekritīsi?
Cerēju, ka nākamo projektu izdosies veidot ar komandu – tā arī ir sanācis. Vēlējos, lai Projām gadījumā nebūtu tik daudz jāstāsta par to, kā filma tapa. Tomēr tas ir aktuāli, jo tas atspoguļojas pašas filmas sižetā. Nekaunos par to runāt.
Gribētu arī pamudināt citus animācijas režisorus veidot mazbudžeta neatkarīgās filmas – tas ir iespējams, jo vēl pirms pāris gadiem nebija citu filmu, kuras veidotas līdzīgi, lai varētu salīdzināt. Domājot par Projām, meklēju kādu līdzinieci, lai saprastu, ka tas maz ir iespējams. To var, un, runājot ar citiem animatoriem, secināju, ka ir nepieciešami piemēri.
Vispār process nebija tik sarežģīts – vientulība nebija nospiedoša. Tas bija darbs, saglabājot brīvību, neizjūtot spiedienu no citiem cilvēkiem vai producentiem. Radošā brīvība palīdz motivēt. To procesu var salīdzināt ar romāna rakstīšanu – pašam vien viss ir jāizdara.
Ar nosacījumu, ka rakstniekam nav redaktora vai izdevēja spiediena. Tavā gadījumā tā nebija.
Jā, nebija. Darba procesā filmu rādīju ģimenei, draugiem un kino jomas profesionāļiem. Centos uzklausīt padomus, jo, veidojot tik ilgi vienu projektu, tiek zaudēta iedomātā objektivitāte pret materiālu un ieceri.
Pamazām esi pārtapis par savas filmas Projām galveno varoni – puisi ar motociklu, kas atrodas ceļā. Jau kopš maija ceļo – Kannas, Zagreba, Ansī, Šanhaja un vēl citi festivāli un valstis. Kas, tavuprāt, norezonējis ar starptautisko auditoriju?
(Domā.) Man liekas, ka filma darbojas visur. Tur nav dialogu, pats stāsts ir saprotams, kā arī tas nav piesaistīts specifiskai
kultūrai. Šobrīd redzams, ka festivāli ir ieinteresēti neatkarīgajā animācijā. Visbiežāk pilnmetrāžas animācijas filmas top ar apjomīgiem budžetiem vai nāk no lielākām studijām, tajās nav daudz eksperimentu. Tas atkal ir risks, līdz ar to tik daudz jaunatklājumu tur nebūs.
Bet pēdējā laikā ir paradījušās mazbudžeta, ne tik tipiskas pilnmetrāžas filmas. Veidojot īsfilmas, jāapzinās, ka konkurence ir bezgala liela – ir grūti izsisties, jo to vienkārši ir daudz vairāk. Pilnmetrāžas animācijā ir vieglāk tikt pamanītam. Tajā pašā laikā mani iedvesmas avoti nāk no visas pasaules: tā ir japāņu animācija, Eiropas neatkarīgais kino un Amerikas indie filmas. Arī dokumentālistika.
The Hollywood Reporter recenzijā tevi novieto starp Terensu Maliku un Hajao Mijadzaki. Kompliments.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 22.-28. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!