Zelta metiens Maskavā

Draugi un paziņas jau ir iemanījušies Daini sveikt ne tikai viņa dzimšanas dienā 28. aprīlī. Apsveikumus Kūla saņem arī 27. jūlijā. Šajā datumā 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs ar 91,20 metru tālu raidījumu viņš izcīnīja zelta medaļu šķēpmešanas sacensībās.

Ar Daini sarunājos Ventspilī pusdienu pārtraukumā. Kopš 1996. gada viņš strādā kokmateriālu ražošanas uzņēmumā SIA Kurekss. ''Normāls termiņš. Lielajā sportā es pavadīju mazāku laika nogriezni nekā tagad vienā darbavietā,'' nosmej Dainis.

Nav bijusi vēlme darboties sporta jomā?

Es jau vairākkārt esmu teicis, ka pie šādas apmaksas sistēmas sportā nav ko darīt. Tā ir bezcerība. Turklāt nosacījumi ir tik drastiski! Tas varbūt nav labi, ka es tā izsakos, bet diemžēl tā ir realitāte. Sporta skolā normālu samaksu neviens nevar piedāvāt, savukārt strādāt privāti un prasīt lielu naudu… Vieglatlētika tomēr nav teniss, kur trenējas bagāto vecāku bērni vai situēti pieaugušie. Man patīk tas, ko daru. Es darbojos kā treneris konsultants, sniedzot padomu jaunajiem. Tas viss, protams, par velti. Treniņi ar jauniešiem man ir divreiz nedēļā. Treneri palūdza pakonsultēt par tehnisko pusi, fizisko sagatavotību atstājot viņu pašu ziņā. Nedaudz gan arī pārrunājām, vai pamainīt treniņu intensitāti.

Vari saskatīt kādu perspektīvu nākotnes šķēpmetēju?

It kā ir, un it kā arī nav. Vēl ir jāstrādā. Progress gan ir redzams gadu no gada. Nākotni lielā mērā noteiks tas, vai spēs sakārtot galvu. Var jau fiziski būt ļoti spēcīgs metējs, bet, ja ar galvu kaut kas nebūs kārtībā, tad neko nespēs izdarīt.

Ventspilī ir uzauguši daudz labu šķēpmetēju. Kas tam bija par iemeslu – treneru faktors?

Nepārprotami. Jāņem gan vērā, ka agrāk nebija iespējas tik plašai specializācijai. Tagad ir šorttreks, hokejs, lielākas iespējas trenēties basketbolā un vēl citi sporta veidi. Tajā laikā visam pamatā bija vieglatlētika. Māris (vieglatlētikas treneris Māris Grīva – aut.) kā speciālists mācīja mūs mest šķēpu.

Trenerim Grīvam laikam ir īpaša pieeja audzēkņiem. Viņa treniņu grupā cits citu uzrunājot vārdā. Arī Grīvu saucot par Māri, nevis treneri.

Tā bija un ir joprojām. Trenerim ar audzēkni ir jābūt savienībai kā vienam veselumam. Vissliktākais ir tad, ja treneris saka, ka darīsim tā un šitā, bet audzēknis iebilst. Ko tādā gadījumā var sasniegt? Ja tu jau esi panācis kaut kādu līmeni, tad vari izteikt viedokli un piedāvāt savu variantu, bet sākumā ir jāklausa treneris. Man sākumā vispār mute bija vaļā – ko Māris lika, to visu darīju. Viņš jau arī skatījās, ko es varu izpildīt un ko nevaru. Mēs augām kopā. Māris man sagatavoja programmu, un es kā cietais disks visu uztvēru. Kad iedzīvojos savainojumā, tad gan disks izputēja.

Liktenīgo savainojumu, kas pārvilka svītru šķēpmetēja karjerai, guvi lodes grūšanas sektorā?

Jā, tajā galā mums bija sacensības (Dainis norāda uz Ventspils stadiona otru pusi – aut.). Toreiz sacentās uzņēmumi savā starpā. Tā kā es visu varēju izdarīt, man vajadzēja grūst arī lodi. Grūdiena laikā skrimslī kaut kas tā kā noplīsa, kaut ko atrāva, un ar to viss arī sākās. Tikko nevari kaut ko izdarīt, tā sāc pielāgoties, maini mešanas tehniku.

Operācijas veica Maskavā un Rīgā?

Rīgā mani sāka nedaudz citādi ārstēt. Bija jau sarunāta operācija Somijā, bet, tā kā es biju PSRS izlases cilvēks, izlases vadība pateica: nē, ārstēsim tepat uz vietas. Operāciju veica Centrālajā ortopēdijas institūtā, kur tāds Mironovs bija galvenais ārsts. Viņš man teica, ka šādas elkoņa operācijas viņam jau neskaitāmas ir bijušas. Es painteresējos, vai arī šķēpmetēji ir operēti, jo tā tomēr ir liela atšķirība, kam operācija veikta. Piemēram, ja elkoņa operācija ir bijusi futbolistam, tas nenozīmē, ka viņš pēc tam nevarēs pilnvērtīgi spēlēt. Tur man pabojāja elkoni, un pēc tam Rīgā mēģināja lāpīt. Bet tas ir garš stāsts.

Atgriežoties pie trenera Grīvas, pastāsti sīkāk par viņa treniņu metodēm. Māris rīkoja arī akmens mešanas sacensības?