Tiklīdz senie cilvēki ieguva zemes gabalu un sāka dzīvot tuvāk cits citam, viņiem bija jākļūst arī agresīvākiem īpašuma aizstāvēšanā. Šo antropologu izvirzīto tēzi ik pa laikam apstiprina arheoloģiskie izrakumi. Jaunākajā no tiem noskaidrots, ka pamatīga vardarbība sākusies aptuveni pirms 14 tūkstošiem gadu Tuvo Austrumu teritorijā un krietni pieņēmusies spēkā apmēram pirms 6,5 tūkstošiem gadu līdz ar pirmo protovalstu rašanos.
Kad cilvēki iemācījās apstrādāt zemi un sāka veidot pirmās pastāvīgās apmetnes, to skatījums uz teritoriju ievērojami mainījās. Mednieku vācēju kopienā nevienam meži īsti nepiederēja un konflikta gadījumā varēja vienkārši doties uz citu vietu, toties lauksaimniecības laikmetā viss kļuva citādi. Tiklīdz zemē tika iesēta labība vai cita pārtika, zemes gabala loma ievērojami pieauga. No tās bija atkarīga attiecīgās kopienas izdzīvošana, tādēļ ēdiena atdošana svešiniekiem bez cīņas pat nebija apspriežama.
CĪNIŅŠ PAR ĪPAŠUMU
Tieši to apliecina izrakumi mūsdienu Turcijas un Irānas teritorijā. Arheologi savākuši prāvu kolekciju ar cilvēku skeletiem, uz kuriem redzamas primitīvo ieroču cirtienu pēdas. Kaulu analīze rāda, ka vicošanās sākusies ap 12. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, taču līdz ar pirmo protovalstu rašanos pirms 6500 gadiem pāraugusi nāvējošā slaktiņā.
Tolaik teritorijas tika dalītas un pārdalītas iepriekš nepieredzēti asiņainās cīņās, kurās iesaistījās aizvien lielākas karadraudzes. Vardarbība pieaugusi arī kopienu iekšienē, ko varētu skaidrot ar vāju taisnīguma sistēmu. Proti, stiprākais varēja atņemt vājākajam piederošo un par to netika sodīts.
LIKUMI IENESA KĀRTĪBU
Tad uz kādu brīdi iestājušies mierīgāki laiki, cilvēkiem koncentrējoties uz iegūto teritoriju attīstīšanu. Ievērojams vardarbības samazinājums notika bronzas laikmetā no 3000. līdz 1500. gadam pirms mūsu ēras, atklājuši pētnieki. Tas noticis, neraugoties uz daudzām ar klimatu un urbanizāciju saistītām problēmām. Viņi secināja, ka, iespējams, vardarbības samazināšanās notika laikā, kad agrīnās valstis sasniedza ievērojamu progresu konfliktu risināšanā savās sabiedrībās.
"Šķiet pilnīgi skaidrs, ka bronzas laikmetā juridiskās sistēmas strauji attīstījās un likumi zināmā mērā aizsargāja brīvos pilsoņus," izdevumam Live Science stāsta pētījuma līdzautors Barselonas Universitātes ekonomikas vēsturnieks Džakomo Benati, "tas norāda, ka cilvēkiem bija arvien mierīgāki līdzekļi strīdu risināšanai."
AMBĪCIJAS AUGA
Tomēr miers bija īslaicīgs, jo dzelzs laikmetā bija vērojams nepieredzēts nevienlīdzības līmenis, resursu samazināšanās un ambīciju pieaugums turīgākajiem. Tādēļ pirms 3200 gadiem sausuma rezultātā atkal atsākās teritoriju pārdalīšana un sāka veidoties pirmās īstās lielvaras, teikts žurnālā Nature Human Behaviour publicētajā ziņojumā.
Šādu scenāriju darba autori uzbūra, kad bija izpētījuši ieroču atstātus bojājumus uz galvaskausiem. Tie pārstāvēja četrus periodus: neolīta (12 000.–4500. g. p. m. ē.), vara (4500.–3300. g. p. m. ē.), bronzas (3300. līdz 1200. g. p. m. ē.) un dzelzs laikmetu (1200. līdz 400. g. p. m. ē.). Galvaskausa augšdaļas traumas atklāšana vara un dzelzs laikmetā vedina domāt, ka sitiens pa galvu, iespējams, bijis visizplatītākais nogalināšanas veids pirmsmodernajā periodā.
IZPĒTEI PATEICĪGS REĢIONS
Pētnieku mērķis bija pārbaudīt pieņēmumus par vardarbības līmeni šajos laika periodos. Piemēram, zems iedzīvotāju blīvums neolīta periodā, iespējams, nozīmēja zemu vardarbības līmeni, savukārt valstu un impēriju rašanās vēlākos periodos varēja palielināt vardarbību, jo īpaši tāpēc, ka agrīnās pilsētās cilvēki sāka dzīvot tuvu cits citam.
Senie Tuvie Austrumi ir ideāla vieta šādiem pētījumiem, jo šajā ģeogrāfiskajā apgabalā risinājušies izšķirīgi notikumi cilvēces attīstībā, ieskaitot lauksaimniecības rašanos, mājdzīvnieku pieradināšanu un pirmo pilsētu būvēšanu aptuveni pirms 11 tūkstošiem gadu.