NAKTS, KAD LORJĒ GODRO PAMODĀS ★★★★★
REŽISORS GUSTS ĀBELE . WILLA TEĀTRIS
Pavasaris ir diplomdarbu un kursa darbu laiks, kad Latvijas Kultūras akadēmijas Producēšanas un mārketinga departamenta producentes, iespējams, neguļ vispār, jo izrāžu daudzums un blīvums ir ievērojams, turklāt ne tikai Zirgu pastā, bet arī daudzos citos spēles laukumos, ieskaitot kinoteātri Splendid Palace un Ģertrūdes ielas teātri.
Šoreiz atļaušos izcelt salīdzinoši jauna, bet jau pazīstama režijas trešā kursa studenta kursa darbu, viņa vecākos kolēģus ar maģistra darbiem nobīdot lapas sānā.
Gusts Ābele par savas izrādes norises vietu izraudzījies Willa teātri, kas atrodas puspagrabā, un telpas atmosfēra šoreiz ir ļoti piemērota, jo darbība notiek morgā, bet izrādes estētika ir tuva kapeņu stāstiņiem ar spokaini grimētām «līķu» sejām. Nakts, kad Lorjē Godro pamodās ir iestudējums, kurā veiksmīgi atrasta forma, nepazaudējot saturu. Izrādes pamatā ir kanādiešu autora Mišela Marka Bušāra (1958) darbs, bet šis autors līdz šim pie mums labāk zināms kā filmu scenārists, piemēram, Mikas Kaurismeki lentei Karaliene Kristīna (2015). Pie Bušāra lugas, kā noprotams no Ābeles ieraksta feisbukā, viņš nonācis, kad pēc drauga ieteikuma noskatījies Ksavjē Dolana miniseriālu. Taču tas, ko mēs redzam nelielajā Willa teātra zālē, estētiski ir kas pilnīgi cits. Latviešu teātrī pēdējo reizi tik izteikti spokains grims redzēts Elmāra Seņkova iestudētajā Ezeriņā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Bušāra luga tipoloģiski pieder tam dramaturģijas atzaram, kurā apspēlēta ģimenes locekļu sastapšanās pēc ilgāka laika kāda iemesla – šinī gadījumā mātes nāves – dēļ. Parasti šādi sižeti slēpj sevī pagātnes noslēpumus (kā tas notika Dailes teātra 2025. gada iestudējumā Kalifornijas pakalni), un tā tas ir arī šajā darbā. Taču Ābele izvēlas nevis reālpsiholoģiski pamazām lobīt patiesību, bet izkāpināt situāciju groteskā formā, atraisot aktierus un vienlaikus nepārvēršot šo tēlu parādi cirkā. Alberta Marka Rozes tulkotais teksts ir ironisks un asprātīgs, trīs brāļu un māsas attiecības arī bez konkrētā pagātnes notikuma apspriešanas ir sarežģītas. Taču, neatklājot stāsta saturu, varu pievērst uzmanību scenogrāfes Annijas Zemītes piedāvātajam skapim kā vienam no galvenajiem režijas koncepcijas elementiem – kā zināms, skapī mēdz glabāties skeleti un no tiem specifiskos gadījumos var arī izkāpt. Šajā iestudējumā skapja simbolika strādā abos šajos virzienos. Vēl izrāde piedāvā balsis no blakus telpas, kurā atrodas mātes līķis, milzīgu daudzumu baltu rožu un sižeta pavērsienu, ar kuriem vismaz mani dramaturgs un režisors pārsteidza.
Gusts Ābele strādā gan ar kursabiedriem, gan domubiedriem no teātra studijas Kāpnes, kurā viņš, vēl skolnieks būdams, sāka savus režijas mēģinājumus. Kurts Kārlis ne tikai spēlē vienu no galvenajām lomām, bet ir arī izrādes komponists, savukārt aktieris Jēkabs Pikšēns, kurš Nacionālā teātra iestudējumā Klusums un troksnis atveidoja paša režisora Alter Ego, šoreiz ne tikai asprātīgi rosās blēdīgā jaunākā brāļa lomā, bet kopā ar Sarmu Tukāni ir arī grima mākslinieks. Pirmizrādē viņi bija pastrādājuši ne tikai ar aktieru, bet arī pārējās radošās grupas sejām.
Ir vērts iegaumēt vēl arī citus jauno mākslinieku vārdus – Aribella Jauja, Mārtiņš Mikožans, Anna Emanuela Vaice, Megija Cvečkovska, Mārtiņš Jaunslavietis.
«Lorjē Godro ir dāvana pasaulei. Viņš ir modies. Un modīsies atkal – visticamāk, rudenī. Gaidiet ziņas! Atklājiet, redziet un saprotiet!» aicina režisors.
TEĀTRIS
MEISTARKLASE ★★★★★ REŽISORE SONORA VAICE
LKA TEĀTRA MĀJA ZIRGU PASTS
Pazīstamās operdziedātājas Sonoras Vaices interesi par režiju esam jau novērojuši vairākos iestudējumos Operetes teātra paspārnē. Savā maģistra darbā viņa kā režisore nodarbina gan sevi pašu, gan savu meitu Annu Emanuelu Vaici (un ne tikai viņu vien), radot stāstu par Mariju Kallasu jau tajā dzīves periodā, kad viņa bija pārstājusi dziedāt. Režisore atrod asprātīgu veidu, kā attaisnot to, ka viņas šerpā un drusku kaprīzā varone tomēr dzied!
@USER2609250 ★★★★ REŽISORS ADRIANS TOMS KULPE
KINOTEĀTRIS SPLENDID PALACE, STRAUMES ZĀLE
Scenogrāfa Adriana Toma Kulpes maģistra darbs režijā ir tipisks postdramatiskā teātra paraugs, kurā mēs vērojam uz lielā ekrāna cilvēku, kuram nav vārda, bet tikai lietotāja numurs. Aktierim Tomasam Ralfam Ābolkalnam, kurš ir izrādes līdzautors, bez teksta izdodas radīt mūsdienu jaunieša tēlu, kura dzīve notiek tikai virtuālajā vidē. Lielākā intriga – ko zem varoņa guļammaisa dara Ziemassvētku vecīša tērps?
VIRGĪNIJA ★★★★ HOREOGRĀFE UN IZPILDĪTĀJA EVA KRŪMIŅA
ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRIS
«Šī izrāde ir veltīta manai vecmāmiņai Virgīnijai, kuru nekad neesmu satikusi, bet, ai, kā vēlētos, kaut būtu!» raksta izrādes autore. Pieteikts kā dejas izrāde, iestudējums balansē starpžanrā, jo izpildītāja diezgan daudz stāsta par dzīvokli, kurā atdzīvojas pagātnes tēli. Smalks darbs sajūtu līmenī, kas aicina iedziļināties savās saknēs un iejusties laikos, kurus paši neesam piedzīvojuši.