Tie, kuri skatās Holivudas kriminālfilmas, droši vien jau ielāgojuši, ka aresta brīdī policisti aizturētajam bieži vien saka: "Jums ir tiesības klusēt. Viss, ko jūs sacīsiet, var tikt un tiks izmantots pret jums tiesā. Jums ir tiesības uz advokātu. Ja jūs nevarat atļauties advokātu, jums tiks iecelts advokāts. Vai jūs saprotat šīs tiesības, kā es jums tās nolasīju?"
History.com norāda, ka šī ir lakoniskākā no "Mirandas brīdinājuma" versijām, – 1966. gada 13. jūnijā pieņemtajā Augstākās tiesas spriedumā nav noteikta kāda precīza frāze, kas šādos gadījums jālieto policistiem. Tādēļ situācija ir krasi atšķirīga ne tikai ASV pavalstu mērogā, bet arī dažādās municipalitātēs, raksta All About History.
Dažviet policisti mēdz aizturētajam nolasīt tik garu "penteri", ka viņš galu galā vairs nesaprot, par ko ir runa. Taču no likuma viedokļa viss ir kārtībā, ja šajā paziņojumā ir ietvertas četras pamata daļas. Proti, arestētajam vai aizturētajam tiek paskaidrots, ka viņš drīkst neatbildēt uz policistu jautājumiem, ja nevēlas liecināt pret sevi, norādīts, ka iespējamās atbildes tiks dokumentētas un izmantotas tiesas prāvā, uzsvērts, ka apcietinātajam ir tiesības vērsties pēc palīdzības pie advokāta, bet, ja nav šādu finansiālu iespēju, aizstāvību nodrošinās valsts iecelts advokāts.
CNN atzīst, ka ilgu laiku šie noteikumi lielākoties darbojās tikai uz papīra. Proti, aizturēto advokātiem bija ļoti sarežģīti pierādīt, ka viņu klienti nav bijuši informēti par savām tiesībām, – apcietinātais saka vienu, aresta veicējs ko citu, un būtībā galvenie liecinieki ir citi policijas darbinieki, kuri vairākumā gadījumu taču nevēlēsies iegāzt savu kolēģi. Taču, gadiem ritot, situācija mainījusies. Pirmkārt, tādēļ, ka aizvien lielāks skaits amerikāņu, kuri balansē uz likuma pārkāpšanas robežas, pateicoties tam, ka šai problēmai uzmanību pievērsa plašsaziņas līdzekļi, sāka apzināties savas tiesības. Un, otrkārt, tāpēc, ka, iestājoties digitālajai ērai un policistiem uzdodot dokumentēt visas operācijas, veicot videoierakstus, likumsargi vairs nevar sameloties, ka brīdinājuši aizturētos, lai gan nav to darījuši. ASV likumi gan nosaka, ka dažos gadījumos "Mirandas brīdinājums" nav nepieciešams.
MIRANDAS LIETA
Izdzirdot terminu "Mirandas brīdinājums", mūsdienās daudziem tas vairāk asociēsies ar seriālu Sekss un lielpilsēta, taču ASV Augstākās tiesas lēmumam nekādas saistības ar šiem kinodarbiem nav. All About History atgādina, ka "vārda devējs" te ir Ernesto Miranda, kurš šķietami pelnīti (jo lielu daļu mūža konfliktējis ar likumu) daudzus dzīves gadus bija spiests pavadīt ieslodzījumā, pat neraugoties uz to, ka Augstākā tiesa nostājās viņa pusē.
Kriminālprocess pret viņu tika sākts pēc tam, kad 1963. gada 3. martā vienā no Arizonas pavalsts Fīniksas pilsētas policijas iecirkņiem ieradās 18 gadus vecā Patrīcija Veira, apgalvojot, ka iepriekšējā naktī viņa nolaupīta, sasieta un izvarota, raksta BBC History Magazine. Cietusī diezgan labi aprakstījusi gan varmākas izskatu (tiesa, viņai esot bijušas šaubas, vai tas ir itāļu vai meksikāņu izcelsmes vīrietis), gan viņa automašīnu, kurā ievilkta brīdi pēc izkāpšanas no satiksmes autobusa vienā no Fīniksas priekšpilsētām.
Grūti pateikt, cik cītīgi pilsētas policija centās izmeklēt šo noziegumu, taču detektīviem talkā nāca laimīgs gadījums – cietušās brālis 13. martā uz ielas pamanīja automašīnu, kas atbilda viņa māsas sniegtajam aprakstam, turklāt pie stūres bija vīrietis, kura izskats arī atbilda uzbrucēja aprakstam. Brālis pierakstīja automašīnas numura zīmes, un Fīniksas policijai viss tika pasniegts gluži kā uz paplātes. Noskaidrot, kas ir aizdomās turētais nebija tik grūti – lai gan automašīnas oficiālā īpašniece bija Mirandas mīļākā.
Parakņājoties arhīvos, Fīniksas policija jau drīz vien noskaidroja, ka 23 gadus vecajam Mirandam ir bagātīga kriminālā pagātne. Vēl mācoties astotajā klasē, viņš tika notiesāts par laupīšanu un uz gadu nosūtīts uz pusaudžu pāraudzināšanas iestādi. Pēcāk sekojušas apsūdzības gan bruņotās laupīšanās, gan braukšanā zagtās automašīnās, gan arī noziegumos, kas saistīti ar seksuālu vardarbību. Dažreiz Miranda tika cauri sveikā, citreiz viņam tomēr uz kādu laiku nācās palikt aiz restēm.
NEIEVĒROTĀS FORMALITĀTES
History.com raksta, ka policijas darbiniekiem nav bijis šaubu par Mirandas vainu, un jau pāris stundas pēc aizturēšanas viņš pats atzinies pastrādātajā noziegumā – Veiras nolaupīšanā un izvarošanā. Ar kādiem līdzekļiem šī atzīšanās panākta, par to gan vēsture klusē. Lai noalgotu advokātu, Mirandam naudas nebija, bet ieceltais valsts advokāts, tolaik 73 gadus vecais Elvins Mūrs, bija nolēmis spodrināt savas spalvas un izvēlējās asu konfliktu ar apsūdzību, apgalvojot, ka viņa klients nav bijis informēts par savām tiesībām aresta brīdī un tikai pārbīļa dēļ atzinies noziegumā, ko nemaz nav pastrādājis.
Protams, tas bija pilnīgs absurds, ņemot vērā, ka tā nebija pirmā reize, kad Miranda tika apcietināts un tiesāts. Droši vien par piekto un sesto konstitūcijas labojumu, kas tika pieņemti tālajā 1791. gada 15. decembrī un ir daļa no Amerikas Savienoto Valstu Tiesību hartas, neko nezina likumpaklausīgie amerikāņi, taču noziedzniekiem, kuri jau ne reizi stājušies tiesas priekšā, tas nevarētu būt pārsteigums. Taču tiesas prāvas, kas sākās 1963. gada vasarā, laikā gan Miranda, gan viņa advokātu komanda veiksmīgi tēloja muļķus, izliekoties, ka apsūdzētais neko nav zinājis par savām tiesībām.
Arizonas tiesā šī taktika nenostrādāja, un Miranda tika atzīts par vainīgu, kas nozīmēja, ka nākamos 20 gadus viņam nāksies pavadīt cietumā. Tomēr advokāts Mūrs nerimās, iesniedzot visas iespējamās apelācijas prasības, bet pēc tam, kad sliktā veselības stāvokļa dēļ vairs nespēja pārstāvēt savu klientu, stafeti pārņēma vairāki viņa gados jaunāki kolēģi, kuri bija apsēsti ar idejām par cilvēktiesību ievērošanu. 1965. gadā viņiem izdevās panākt, ka šo lietu sāk izskatīt ASV Augstākā tiesa.
ARIZONA ZAUDĒ, MIRANDA ARĪ
Tolaik tās priekšsēdētājs bija Ērls Vorens – tas pats, kurš savulaik bija vadījis komisiju, kas izmeklēja prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija slepkavības apstākļus, raksta History.com. Un tieši viņa balss izrādījās izšķirošā, kad pieci no deviņiem tiesnešiem atzina, ka taisnība ir Mirandas aizstāvju pusē. Gan jau savu lomu nospēlēja arī tas, ka tieši tobrīd dažādās tiesu instancēs tika lemts par vēl trim līdzīgiem gadījumiem, kad apcietinātie neesot bijuši informēti par savām tiesībām.
Augstākās tiesas spriedums bija veselu 60 lappušu garumā, taču tā esence ir diezgan īsa – tiesa atzina, ka bez skaidra brīdinājuma par tiesībām klusēt un saņemt advokātu nopratināšanā iegūtās liecības tiesā nevar izmantot kā pierādījumus. Līdz ar to sākotnējais spriedums Mirandam tika atcelts un izsludināta jauna tiesas prāva. Līdz 1967. gada martam policija un prokuratūra bija pamanījušās atrast liecinieci (to pašu Mirandas mīļāko un automašīnas īpašnieci), kura pēc zvēresta došanas apliecināja, ka Ernesto viņai lielījies par paveikto noziegumu. Nākamos piecus gadus viņam bija jāpavada cietumā, taču arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Miranda pamanījās iekulties gan mazākās (automašīnas vadīšana dzērumā un bez tiesībām), gan lielākās (nelegāla ieroču nēsāšana) nepatikšanās. Tas nozīmēja atbrīvošanas nosacījumu pārkāpumu, un Miranda uz vairāk nekā gadu atkal nonāca cietumā.
Šādai vētrainai dzīvei bija loģisks noslēgums – 1976. gada 31. janvārī Ernesto tika nāvējoši sadurts ar nazi kādā kautiņā vienā no Fīniksas bāriem.
Vārdu sakot – lai gan viņa vārds pieminēts slavenajā brīdinājumā, nekāds varonis vai cīnītājs par taisnību šis puisis noteikti nebija. Parasts kriminālnoziedznieks, raksta All About History. Taču ASV Augstākās tiesas spriedumam bija tālejošas sekas. Jau 1966. gada vasarā policistiem daudzās pavalstīs sāka izsniegt lapiņas, uz kurām bija sarakstīti teikumi, kas viņiem jāsaka aresta brīdī. Ņemot vērā, ka ASV ir imigrantu valsts, kur daudziem angļu valodas zināšanas ir vājas, "Mirandas brīdinājums" ir iztulkots arī citās valodās (visbiežāk spāņu). Tāpat ir versijas, kas jāizmanto nepilngadīgo aizturēšanas gadījumos vai brīžos, kad aizturētā persona ir nedzirdīga vai akla.