Tvitera un feisbuka tolaik nebija, arī mobilo sakaru ēra Latvijā 1991. gadā vēl nebija sākusies. Bija tikai radio, televīzija un avīzes. Taču televīzijas un radio raidījumu arhīvu nevarēja atrast internetā, ja kaut ko nebiji paguvis noklausīties vai noskatīties. Paliekoša, "taustāma" informatīvā vērtība bija avīzēm. Tāpēc ir visnotaļ loģiski, ka uz Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas, proti, uz Latvijas Republikas Augstākās padomes (LR AP) pieņemtā konstitucionālā likuma Par Latvijas Republikas valstisko statusu, 25. gadadienai veltītās pastmarkas redzams laikraksta Diena speciālizlaidums, kurš, cik vien ātri var, steidzās pavēstīt padomju komunistisko dinozauru Maskavā sarīkotā 1991. gada augusta puča brīnumaino rezultātu. Pieņemts 1991. gada 21. augustā, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, ar turpat aiz Bruņinieku nama barikādēm Doma laukumā trakojošiem OMON kaujiniekiem vēsturiskajā fonā, šis konstitucionālais likums atjaunoja Latvijas valstisko neatkarību, pamatojoties uz 1922. gada Satversmē ietvertajiem principiem. Tas noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tāpēc 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods (tā ilgumu toreizējais LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kā pats intervijās atzinis, lēsis uz kādiem gadiem desmit) ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība.
21. augusta rītā puča iznākums vēl nebija skaidrs, bet pēcpusdienā viss jau bija beidzies – OMON salēca savās bruņumašīnās un aizdrāzās prom no Doma laukuma, kurā bija plosījies, fiziski ietekmēdams cilvēkus, lai paslēptos savā Vecmīlgrāvja bāzē un draudētu to uzspridzināt gaisā, ja viņiem uzbruks, padomju armija atbrīvoja radio, televīziju un citus ieņemtos objektus, Padomju Savienība bija sabrukusi, Latvija atkal brīva. Šāds iznākums tolaik likās tikpat loģisks (jo uz šādu mērķi bija iets kopš atmodas sākuma), cik neticams, jo 1991. gada vasarā, lai gan janvāra barikāžu pretstāves asums bija mazinājies, tomēr vardarbība un slepkavības turpinājās, un Rietumos atbalsts baltiešu cerībām gan palika liels, tomēr arī simbolisks – tikām aicināti paši nokārtot savas attiecības ar PSRS. Un tad nāca deus ex machina puča izskatā, kas veco varu aizslaucīja ar vienu rāvienu, līdzās saviļņojumam par atgūto brīvību nesot arī vienu vilšanos – ka pučs ildzis tik īsu laiku. Būtu vilcies dažas dienas ilgāk, droši vien dažs labs kvēls neatkarības cīnītājs būtu parādījis savu īsto dabu, un mums nebūtu jāzīlē daža politiķa patiesā orientācija. Tiesa, Dienas sakarā jāmin arī kāda cita iespējama konsekvence – ja pučs notiktu ilgāk, nonāktu arī līdz avīžu slēgšanai. Iznāca otrādi – tā kā pučisti tika uzveikti tik ātri, 21. augustā iznāca veselas divas Dienas vienā dienā!
Te īsumā jāatceras ceļš līdz pučam un neatkarībai liktenīgajā gadā, kurš bija lasāms no abām pusēm vienādi, tātad saskaņā ar gaišreģa Eižena Finka pareģojumu šādā gadā Latvijai bija jāatgūst savs valstiskums. Dziesmotās revolūcijas pāriešana asiņainajā stadijā sākās ar prelūdiju 1991. gada 2. janvārī, ar uzbrukumu presei – OMON kaujinieki pēc LKP CK rīkojuma Rīgā ieņēma Preses namu, daļēji paralizējot demokrātisko izdevumu iznākšanu (nav ļaunuma bez labuma – ja avīzes būtu palikušas Preses namā, to iznākšanu varētu apturēt tikpat operatīvi, kā apturēja televīzijas un radio darbību, – to dienu aculieciniekiem atmiņā labi palikuši LTV diktores Veltas Puriņas vārdi tiešajā ēterā 19. augustā pulksten 19.30, kad viņa, lasot ziņas, paguva satraukti pateikt: "Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs" – un pazuda no ekrāna, jo raidījums tika pārtraukts pusvārdā).
Lai gan uz Preses namu devās toreizējais Latvijas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, OMON viņus Preses namā neielaida.
Kā atceras toreizējais Dienas komercdirektors Arvils Ašeradens, tūlīt pēc šīs situācijas tika rasts valdības risinājums, Zviedrijā nopirkta neliela Solna drukmašīna, kas tad iespieda arī citas Latvijas avīzes.
7. janvārī pēc PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova rīkojuma PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos. 10. janvārī Rīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš, kurā tika prasīta Ivara Godmaņa valdības atkāpšanās. Tajā piedalījās ap 50 000 cilvēku, tie arī mēģināja ielauzties Ministru padomes ēkā. 13. janvāra naktī asinis lija Viļņā: tanki ielenca Lietuvas Augstāko padomi, ieņēma televīziju, radio un telegrāfu, tika nogalināti 14 cilvēki. Četros naktī Latvijas Radio Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns aicināja tautu pulcēties Doma laukumā Lietuvas atbalstam. Pulksten 14.00 Rīgā, 11. novembra krastmalā, Latvijas Tautas frontes rīkotā protesta manifestācijā pulcējās ap 600 000–700 000 cilvēku, visa Daugavmala viļņoja sarkanbaltsarkanu karogu jūrā. Vecrīgā, pie Ministru padomes un Zaķusalā sākās barikāžu celšana (šādu kļūdu augusta pučisti vairs nepieļāva, viņi rīkojās pietiekami ātri, lai barikādes uzcelt nebūtu laika). Aktīvākais barikāžu posms bija līdz 21. janvārim. Tajā laikā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki, pieci no tiem 20. janvāra apšaudē pie Iekšlietu ministrijas. 3. martā Latvijā un Igaunijā notika tautas aptauja, kurā tika uzdots jautājums: "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?" Latvijā pozitīvi nobalsoja 73,68 procenti (tātad tuvu pie 400 tūkstošiem balsotāju bija pret neatkarīgu Latviju, tas atspēko mītu, ka arī visi okupācijas laikā iebraukušie stāvējuši barikādēs).
Pēc relatīvi mierīgas vasaras, kurā turpinājās virzība uz neatkarību vienlaikus ar augošu skepsi attiecībā pret tās ātras reālas īstenošanas iespējām, negaidīta pienāca nakts uz pirmdienu, 19. augustu, kad Maskavā tika atstādināts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un varu sagrāba Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja ar bijušo Padlatvijas vietvaldi Borisu Pugo sastāvā, kas izsludināja ārkārtējo stāvokli vairākos PSRS reģionos, ieskaitot Baltiju. Deviņos rītā Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins šo apvērsumu novērtēja kā reakcionāru un antikonstitucionālu un aicināja uz vispārēju beztermiņa protesta streiku. Desmitos arī Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidijs un Ministru padome paziņoja, ka tie Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju uzskata par nelikumīgu veidojumu, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā. Stundu vēlāk ēkā, virs kuras līdz tam visu 1991. gadu bija plīvojis sarkanais karogs, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā, Alfrēds Rubiks ierosināja aizliegt visas tās sabiedriskās organizācijas, kas nerealizēs LKP kursu, slēgt daudzus preses izdevumus, kas uzstājas pret PSRS konstitūciju, noteikt komandanta stundu, saukt pie atbildības vairākus AP deputātus, piedraudot, ka jaunās struktūras apspiedīs jebkuru pretošanos. Bruņotās akcijas Latvijā sākās 19. augusta pievakarē, tajās kopīgi darbojās gan Rīgas OMON, gan Baltijas kara apgabala karaspēks. Tika atbruņota televīzijas apsardze, ieņemtas vai izdemolētas daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas.
20. augustā pēc Baltijas kara apgabala pavēlnieka Fjodora Kuzmina personīgās pavēles OMON un desanta vienība atbruņoja arī LR Ministru padomes apsardzi, bet šoreiz atšķirībā no janvāra dienām viss izšķīrās Maskavā – jau šīs pašas dienas vakarā sāka pienākt ziņas, ka apvērsuma mēģinājums iegājis strupceļā.
Visu Egīla Zirņa rakstu Divas Dienas vienā dienā lasiet šīsnedēļas žurnālā SestDiena!