Esot tādas nācijas, kas baidās no caurvēja, un tad tādas, kas tam vispār netic. Latvieši, protams, ir pie pirmajiem. Vismaz šāds mīts ir gana izplatīts, un SestDienas apjautātie eksperti nevarēja noliegt, ka tāds priekšstats tik tiešām pastāv. Taču nesen valsts galvenais infektologs Uga Dumpis (kura katru izteikto frāzi mediji un sociālo tīklu "eksperti" nu jau labu laiku steidz analizēt un skaidrot) paziņoja, ka no caurvēja nevajadzētu baidīties, un atgādināja, ka Covid-19 ierobežošanai ļoti būtiska ir telpu vēdināšana.
Iespējams, kāds šo paziņojumu uztvēra pat kā skaļu vēršanos pret latvisko dzīvesziņu vai vismaz pie sevis nomurmināja agrāk biežāk izmantoto frāzi: "Tas jau caurvējā taisīts!" Tāpēc SestDiena nolēma noskaidrot, kā un kāpēc caurvējš latvju dzīvē ir tapis problemātisks un vai no tā patiesībā ir jābaidās?
Ticība un noteikumi
Tas, kā skatāmies uz caurvēju, ir saistīts ar to, kādā veidā vējš iepriekš ir vai nav bijis apdraudējums, stāsta sociālantrolpoloģe un Kalifornijas Universitātes Bērkli doktorante Karīna Vasiļevska-Dāsa. "Tāda caurejoša vēja bieds droši vien agrāk bija reālāks nekā mūsdienās, kad mājas tiek būvētas citādāk," viņa saka un piebilst, ka vēdināšanas vajadzība patiesībā parādījusies tieši līdz ar lielo slimību izplatīšanos.
Piemēram, tuberkulozi. Arī medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete atgādina, ka dažādu epidēmiju izplatīšanos viduslaikos saistīja arī ar sliktu gaisu ("Lai gan ne vienmēr tas bija vaininieks!" – gan jau gribētu atgādināt žurkas un citi slimību pārnēsātāji) un izpratne par to, ka telpas būtu jāvēdina, ir diezgan sena.
Vēl jau arī, lūkojoties tajā, kā latvieši būvēja savas mājas, nevar nepamanīt vēdlodziņu. Un nav pat jāmeklē nekur diži seni – joprojām daudzās lauku mājās logu augšējā daļā ir tāds atsevišķs lodziņš, ko tad var attaisīt vēdināšanai, lai nebūtu jāver vaļā viss lielais logs. Vasiļevska-Dāsa pati dzīvojusi dažādās valstīs, un viņai spilgti atmiņā palicis brauciens karstā vasarā autobusā Albānijā pirms divdesmit gadiem, kur gaisa īsti vairs nav, bet neviens never vaļā logu. "Ir kultūras, kurās ir svarīgi, lai neapdraudētu nepareizais gaiss. Īpaši tos, kas ir vārgi, vai tos, kas ir izmazgājuši matus," viņa min un secina, ka caurvēja jēdziens ir saistāms ar kultūras praksi, kam ir medicīniskas sekas. Tātad – ir jāievēro zināmi priekšnoteikumi, lai no caurvēja izvairītos, taču vispirms ir būtiski, vai tu tam vispār tici, atgādina pētniece. Ja tā, tad ietekme, protams, ir lielāka. Viņa stāsta, ka pati reiz Londonā vairījusies iziet no dzīvokļa slapjiem matiem, bet viņas Anglijas paziņa smaidot paziņojusi: "Mēs tam neticam!"
Ko no tā visa var secināt? Ir kultūras, un tās ir gana izplatītas, kam tāds caurvējš ir svarīgs, un par to liecina kaut vai tas, ka valodā vispār pastāv šo problēmu apzīmējošs vārds. Tam, ka caurvējš lielā mērā saistīts ar ticību, piekrīt arī folkloras pētniece un Latvijas Universitātes (LU) profesore Janīna Kursīte-Pakule. Viņa pati vēl pirms sarunas ar SestDienu aptaujājusi savus studentus par attieksmi pret caurvēju. Konstatējums ir: tie, kuriem vecāki, un jo īpaši vecvecāki, stāstījuši par to, kā un kāpēc jāizvairās no caurvēja, var dalīties ar ieteikumiem un arī paši mēdz uzmanīties. Savukārt tie, kuriem šādu sarunu nav bijis, par caurvēju īsti nedomā.
Tomēr nav gluži tā, ka caurvējš ir tāds pilnīgs latviešu mīts – tas, no tiesas, var radīt arī veselības problēmas, un, izrādās, ir pat īpaši Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, kāds vējš darba vietā ir un nav pieļaujams.
Latvietis vēdina no attāluma
Vasiļevska-Dāsa SestDienai atgādina, ka latviešu kultūrā ir svarīgs priekšstats par pareizu kārtību mājās un tas attiecas arī uz vēdināšanu – proti, ir svarīgi to darīt, taču to vajag darīt pareizi.
"Pareizā izvēdināšana ir tāda, kurā cilvēks, atverot logus, nav uz vietas," viņa atgādina un piebilst, ka viņu pašu caurvējš ietekmē, taču viņas bērnus gan ne, jo viņi nav auguši vidē, kur tas būtu kāda īpaša vērtība vai bieds. "Es gan esmu diezgan strādājusi ar savu caurvēju un varu, piemēram, sēdēt mašīnā, braucot ar atvērtiem logiem," viņa vēl piemetina. Kāpēc būtu "jāstrādā ar savu caurvēju"? Pētnieces gadījumā iemesls bijis tas, ka viņai pārsvarā nācies dzīvot valstīs, kur caurvējš nav nekāds bubulis. Vēl viņa piebilst, ka caurvējš kā prakse gan ir maz aprakstīta, taču tas nenozīmē, ka šo zināšanu nav. Ko līdzīgu saka arī Janīna Kursīte-Pakule, kura zina stāstīt, ka ticējumos caurvējš nav plaši iztirzāts, taču ir vēl arī citi priekšmeti un parādības, kuru "lietošanas kārtība" ticējumos nav aprakstīta, bet tos izmanto un zināšanas nodod no paaudzes paaudzē. SestDienas mudinājums padomāt par caurvēju arī rosinājis pētnieci pasapņot par laikiem, kad atkal varēs normāli pulcēties un – kas zina! – varbūt pat noorganizēt īpašu ekspedīciju, kuras laikā tiktu vākti folkloras materiāli par šo fenomenu.
Arī kā auglības sākums
Sarunas sākumā LU profesore atgādina tautas gudrību, kas vēsta: ja noraktus kartupeļus, ko agrāk mēdza pirms noglabāšanas pagrabā sabērt kaudzē, atstāj neapsegtus, tad caurvējā tie var tapt rūgti. "Un, ja jau pat kartupeļi paliek rūgti caurvējā, tad jādomā, kā ir caurvējā cilvēkam," viņa saka.
Folkloras materiālos gan vairāk pieminēts vējš, ne caurvējš. Kursīte-Pakule skaidro, ka vējam un reizē arī Vēja mātei ir divas pretējas nozīmes. Vispirms jau vējš palīdz augt, dod spēku augiem, dzīvai radībai. Tam kā piemērus var minēt tās dainas un tautas gudrības, kur vējš un Vēja māte tiek lūgti pūst rāmi. Arī zvejnieku ikdienā tas, protams, varēja būt izšķirīgi svarīgi. Taču tāpat vējam ir liela nozīme erotiskajās dainās – "saistība ar vīrišķo spēku un apaugļojošo sākotni".
"Es domāju, ka to zināja un izjuta Imants Ziedonis gan krājumā Caurvējš, gan arī krājumā Man labvēlīgā tumsā," paskaidro profesore un piebilst, ka pēdējā no tiem atrodams, viņasprāt, spēcīgākais piemērs:
četru caurvēju centrā četru caurvēju kas nāk no visām debesmalām četru caurvēju centrā es smējos par iesnām
mākoņi kā smaržīgi kabatas lakatiņi ko pazaudējušas jūras un citas lēdijas mētājas gar debesmalām
četru caurvēju cerību pilns četru caurvēju cienīgs es slavinu šo veco šķūni
"Mīlestības dzejolis, izmantojot vēja kā radošās potences pozitīvo iespaidu," norāda pētniece. Savukārt, ja SestDienas lasītāji atradīs un paņems nedaudz agrāk izdoto dzejas krājumu Caurvējš, pamanīs, ka tur taču ir sakopota liela daļa tagad vietā un nevietā skaitītās Ziedoņa mīlas dzejas. Tāpat erotiskajās jeb nerātnajās dainās vējš dažādās pikantās epizodēs parādās gana bieži.
Vēl Kursīte-Pakule atgādina par savulaik izplatītu priekšstatu, ka cilvēks ar neapsegtu galvu nevar iet ārā pagalmā, jo tādējādi var nejauši izsaukt stipru vēju vai pat vētru. Kāpēc? Profesore norāda uz matu bīstamības momentu. "Agrāk, viduslaikos, varēja uzreiz raganu kārtā ieskaitīt, ja mati ir vaļā, pa vējam. Jo tu izsauc un radi spēkus. Šajā gadījumā vēju. Līdz ar to sievietēm vienmēr bija bize, lakats, aube vai kas cits un vīrietim – cepure," stāsta pētniece. "Man arī patīk, ka vējš, no vienas puses, ir agresīvais, izcīnošs, un droši vien caurvējš var ietilpt šajā kategorijā (bet mēs redzam, ka var arī neietilpt, kā Ziedonim un folklorā), un otrs – vējš kā visu sliktu aiznesošais, noslaukošais, šķīstījošais," daudzās vēja dabas apkopo profesore un uzreiz atgādina arī kādu dainu:
Lija lietus saulītē,
Runā ļaudis vējiņā.
Saule lietu nospīdēja,
Vējš nopūta valodiņas.
"To vajadzētu kā tādu buramformulu pret negatīvajiem, anonīmajiem komentētājiem – lai vējš nopūš tukšās valodas un atbrīvo laukumu radošajai domu apmaiņai," vērtē pētniece.
Savukārt Vēja māte latviešu folklorā saistāma arī ar veļu valstību, un te piemēru var atrast pat Raiņa Zelta zirgā, kas, kā atgādina pētniece, sākas ar ainu, kur tēvs guļ gultā vaidēdams un saka: "Es jau jūtu, ak, jau jūtu, to, ko nevēlos vēl sajust. Vēsums pūš no durvju puses. Vecais dēls, vai durvis vaļā?" Tālāk parādās caurvējš, bet līdz ar caurvēju ienāk Melnā māte, un tādējādi caurvējš parādās kā nāvējošais spēks.
Lūkojoties tautas gudrības lādēs un ticējumos, Kursīte-Pakule vēl atgādina jau plaši zināmo, ka caurvējā jāpiesargājas būt sasvīdušam. Un tam jau ir gluži praktisks izskaidrojums – arī mūsdienu medicīna varēs pamatot, ka šādā situācijā var rasties problēmas.
Ja to visu apkopo, kas sanāk? Kursīte-Pakule min, ka, piemēram, Amerikas latvieši mēdzot tā labvēlīgi ironizēt par cilvēku bailēm no caurvēja Latvijā. Turklāt arī pats vārds ir tāds "pielīpošs", un pat nelatviešiem fonētiski vārds "caurvējš" izklausās, nu, vismaz tā, ka tam jāpievērš uzmanība.
"Es domāju, ka caurvējš var būt viena no mūsu ne ta gluži precēm, bet, līdzīgi kā par igauņu lēnīgumu, varētu sacerēt anekdotes arī par mūsu caurvēju. Un tas, par ko sacer anekdotes, ir kaut kas, ko ievēro un kas liekas interesants – ne tikai mums pašiem, bet arī citiem. Igauņi arī labprāt stāsta anekdotes par lēnīgumu," tā, pētot materiālus un arī dzīvi, secina Kursīte-Pakule. Kas zina, varbūt tik tiešām caurvējš ir arī veids, kā mācīties pasmieties pašiem par sevi? "No caurvēja jāuzmanās, bet caurvējam jābūt arī tādam, kas iztīra. Mums vajag iztīrīt telpu. Līdz ar to nav jālien durvīs, attaisot durvis, bet durvis nevajag taisīt ciet," viņa vēl piebilst.
Vidējais vējš
"Tā nav tikai tāda izdomāta problēma – tas var būt kaitinošs un traucējošs, un tas arī objektīvi var kaut ko nodarīt," tā, pēkšņi caurvēja problēmu pagriežot pavisam zinātniskā līmenī, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes asociētais profesors un Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš atgādina, ka Latvijā ir pat noteikumi, kas nosaka minimālās mikroklimata prasības darba vietās, un tātad ir piefiksēts, kāds caurvējš jeb gaisa plūsmas ātrums mums ir un nav pieļaujams. Piemēram, sēžot pie galda un strādājot, par caurvēju varētu sākt runāt pie gaisa plūsmas, kas lielāka par 0,2 metriem sekundē.
"Regulējums tam ir, un tas nav par velti izdomāts," atgādina RSU pētnieks. "Vēsa gaisa plūsma rada kaut kādu ķermeņa reakciju, un tā ir loģiska. Ja kaut kur ir vēss, mūsu ādas sensori samazina asins plūsmu ādas virskārtā. Ziemā, piemēram, kad salstam, mums ir zosāda. Un tad ir nākamais bieds – muskuļu reakcija, tie arī saraujas," skaidro pētnieks. Caurvēja gadījumā muskuļi saspringst, un tad jau viss atkarīgs no tā, kā katrs reaģējam. "Ja mūsu muguras ir izturīgas, pieradušas, rūdītas, tad ir miera vējos, problēmu nav. Ja mēs esam tādi siltumnīcas, biroja stādiņi, tad, protams, mūs sapūš un savelk," tā Vanadziņš īsumā raksturo to, ko citi varētu saukt arī par ticēšanu vai neticēšanu caurvējam.
Ja lielākas gaisa plūsmas gadījumā cilvēks ir arī sasvīdis, iespēja iedzīvoties problēmās ir vēl lielāka, un netrūkst piemēru, kur to var novērot praksē. Jau pat kādā 1937. gadā izdotā laikraksta Rīts slejā krāšņi aprakstīta aizvien saspringtākā situācija vilciena vagonā. "Šķēpu laušana par un pret caurvēju dzelzceļu vagonos tikpat veca, cik veci ir dzelzceļi paši," raksta autors un tālāk ilustrē briestošo konfliktu starp tiem, kas logu atvēršanu atbalsta, un tiem, kas tam pretojas. Parasti debates sākoties apmēram piektajā kilometrā. "Iesācēja parasti ir kāda pusmūža gados kundze, retāk divas kundzes, bet pavisam reti iesācēji ir vīrieši, jaunas sievietes vai pavisam vecas kundzes," novērojis raksta autors.
Kad arī es vēl braucu vilcienos, jo nezināju, ka citur tajos var arī normāli iekāpt, šādas epizodes, tiesa, ne tik krāšņas, kādas fiksējis mans kolēģis 1939. gadā, arī varēja novērot. Atceros, ka biežāk izvēlējos sēdēt jau pie atvērta loga, taču rēķinājos, ka varētu atnākt kāds cilvēks, kas to agresīvi aizver – jo taču velk! Vanadziņš norāda, ka ir pat tāds ISO standarts par mikroklimatu, kurā tiek paredzēts sagaidāmais apmierināto procents. "Tātad jau pašā standartā tiek pateikts, ka mēs nekad nedabūsim tādu mikroklimatu, kas visiem būs labs. Tas nav iespējams. Mūsu mērķis ir panākt, lai tā lielākā masa ir laimīga. Abi gali nekad nebūs laimīgi – vienam būs par aukstu, vienam par karstu. Taču mums būtu jāpanāk, ka 80% ir labi," min profesors.
Un tomēr – kā tad pareizi vēdināt, ja caurvējš var radīt problēmas un kādam pūš, bet svaiga gaisa plūsma ir nepieciešama? Vanadziņš atzīst, ka labas ventilācijas sistēmas Latvijā joprojām ir retums – bieži esam izvēlējušies uz to ietaupīt. Logu turēšana vaļā, jo īpaši ziemā, arī ir sarežģīta – var taču kļūt nepatīkami vēss. Speciālists saka, ka tādā gadījumā vislabāk būtu reizi stundā uz piecām minūtēm logu atvērt. Vai ir atšķirība starp svaigo un ventilēto gaisu? Dzirdēti stāsti, ka ventilētais varbūt pat nav īsts gaiss... Uz to Vanadziņš tikai vēlreiz atkārto, ka daudz kur nav izbūvētas normālas ventilācijas sistēmas – ja tās tādas būtu, mēs tās būtībā nejustu. Tāpat svarīgi ir ventilācijas sistēmu arī pareizi uzturēt, piemēram, mainīt tās gaisa filtrus gluži tāpat, kā mēs to mēdzam regulāri darīt savā auto.
"Nav tāda mākslīgā gaisa," uzsver profesors, kad piesaucu jau minētās cilvēku bailes par "gaisa neīstumu". Taču sarunas nobeigumā Vanadziņš vēlreiz akcentē: caurvējš nav gluži izdomāta problēma, taču ir jāizvērtē visi riski. "Ja ir Covid, citas bēdas un CO2 , tas ir jāsaliek vienos svaru kausos ar caurvēju. Varbūt reizi pusstundā uz trim minūtēm pavēdināt telpu būtu labi – tas nav nekāds pasaules gals. Mēs kādu nedēļu adaptēsimies un tad jutīsimies normāli," viņš ir pārliecināts.