Tai paaudzei, kura atceras, kā pašā Rīgas centrā Ļeņinam gadus piecpadsmit nācās noskatīties padomju būvniecības mazspējas demonstrācijā, viesnīcas Latvija celšanas sāgā, pašreizējās vairāku Latvijas teātru ēku rekonstrukcijas problēmas nekas ārkārtējs vismaz izšķiestā laika ziņā neliekas. Taču tiem aktieriem, kuru profesionālā jaunība draud paiet, gaidot iespēju spēlēt piemērotās telpās, var rasties vēlēšanās doties uz citu pusi. Valmieras Drāmas teātris reiz jau, iepriekšējās rekonstrukcijas laikā (kura ilgumā varēja droši mēroties ar jau pieminētās viesnīcas Latvija tapšanu), tā ir zaudējis vairāku "Valmieras kursu" talantīgos aktierus. Nav ļaunuma bez labuma – lai noturētu jaunos aktierus Valmierā tagad, kad ir ieilgusi teātra ēkas jaunā rekonstrukcija, viņi tiek pie tādām lomām, pie kādām varbūt nebūtu tikuši "normālā" procesā, un nupat izpelnījušies lielu publikas un kritiķu atzinību (skat. Nelabie. Pēc Dostojevska). Savukārt valmieriešu nelaimes brālis Jaunais Rīgas teātris (JRT) šajā sakarā gandrīz vai otru Garo dzīvi iestudējis – tajā pietrūka tikai atbilstoši novecojušu JRT uzticamo skatītāju (kad Alvis Hermanis reiz teica, ka Jaunais Rīgas teātris novecos kopā ar saviem skatītājiem, viņš diez vai bija domājis novecošanu uz ielas).
Šie abi teātri nav vienīgie nepiemērotās telpās. Kurš vainīgs? SestDienas sarunā ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu atklājas šķietami paradoksāla aina: jo vairāk cilvēks iedziļinās būvniecības procesā, jo grūtāk pateikt, ka kāds no tajā iesaistītajiem ir tas īsti vainīgais. Turklāt – vai tad lielas mākslas tapšanu zināma izmisuma deva tikai neveicina?
Varbūt izcilas izrādes tapšanai tiešām ir nepieciešams diskomforts, zināma deva izmisuma? To taču var panākt dažādi – vai nu ar režisoru, kas bļauj uz aktieriem, vai arī ar spēlēšanu nepiemērotās telpās…
Tu neesi pirmais, kas man to saka.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!