Savukārt vecumā skumju domu avots parasti ir kaut kas bērnībā piedzīvots, redzēts, ēsts u. c. vai arī kaut kas tāds, ko gribētos gan pieredzēt, bet ir samērā skaidrs, ka tavas dzīves laikā tas diez vai notiks. Dažreiz vēsture gan met kūleņus, piemēram, vēl pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā diez vai daudzi Padomju Savienībā dzīvojošie cerēja piedzīvot sarkanās lupatlašu impērijas sabrukumu, lai gan vēsture māca, ka neviena impērija nav mūžīga. Šodien, kad redzam Krievijas impērijas asiņainās konvulsijas, arī nav pārliecības, ka tā varētu sabrukt pietiekami ātri un turklāt tā, lai neparautu sev līdzi visas apkārtējās zemes. Tātad Krievijas pārvēršanās vienā vai vairākās valstīs, kas vairs neapdraud visus kaimiņus pa perimetru, ir viena no tādām lietām, par kurām nevari būt drošs, ka tās pieredzēsi, lai kā gribētos. Bet ir vēl tūkstošiem citu lietu, kuras gribētos pieredzēt, bet lielas ticības tam nav. Piemēram, Staburaga augšāmcelšana, Daugavas kanjona atjaunošana.
Mazliet vairāk ticams, ka varētu pieredzēt mazo hesu sērgas laikā sacelto naudas mašīnu nojaukšanu un sabendēto mazo upju atjaunošanu, bet nepavisam nav skaidrs, vai izdosies pieredzēt to brīdi, kad izrādītos, ka arī šobrīd ar buldozera spēku bīdītie vēja megastaciju projekti ir līdzīga afēra, un šos valdības akceptētos ainavas postītājus un vietējo iedzīvotāju labsajūtas nesvarīguma apliecinātājus aizstātu viena maza atomstacija.
Bet ir jau arī ikdienišķākas lietas, piemēram, ēdieni. Ieskaitot tā sauktās bērnības garšas, kuras vairs nevari atrast vai nu tāpēc, ka mūsdienās tādu produktu vairs nav, vai arī tāpēc, ka tavas garšas sajūtas ir mainījušās. Diez vai šodien dabūjamie dažādie saldējumi ir mazāk garšīgi kā tas, kuru ēdi bērnībā, drīzāk otrādi, tomēr liekas, ka tas bērnības plombīrs bija no pavisam cita krējuma. Bet tās desas, ko mājās no pašaudzētas cūkas taisīja lauku vecāmāte, droši vien patiešām bija garšīgākas nekā tās, ko tagad vari dabūt bez lielumlielas meklēšanas. Un tās kotletes, ko cepa Rīgas omamma, un viņas frikadeļu zupa, un debesmanna, un vēl, un vēl…
Tāpēc ar lielu interesi devāmies aplūkot kafejnīcu, kas sevi piesaka kā latviskās virtuves piedāvātāja – Ērika Ozollapas lolojums Juusu. Rīgas jūgendiskākās ielas pašā galā. Albertielas jūgenda putas pārsātinājušies tūristi varētu iekš Juusu atgriezties pie zemes, proti, pie pārlieku nesacakotiem latviskiem ēdieniem. Un ne tikai tūristi, bet arī internacionālismu pārsasmēlušies ekonomiskās augstskolas studenti un tādi bērnības garšu meklētāji kā mēs. Ejam raudzīt cerīgo pieteikumu.
Jāsaka uzreiz – interjeram nav izdevies uzvarēt puspagraba eju zilgano vēsumu, dažas tautiskās sedziņas un nozīmītes pie niedru pinuma gan atsauc atmiņā bērnību, tomēr silti iekļaujošs apskāviens nesanāk. Latviskā mūzika gan dar’, ko var. Ķeramies pie ēdienkartes. Cenas patīkami mazas. Vēlāk izrādās, ka porciju lielums tām atbilst, un tāds minimālisms nu gan nav raksturīgs latviskām bļodām. Kā garšoja? Kategorijā «ēst var», bet ne «labākās latvju saimnieces». Vārdu sakot, Juusu vēl ir, kur augt griezdamies, un vispār jau vēlreiz ir jāiet ne tikai uz tiem krogiem, kuros tev ir paticis, bet arī uz tiem, kuros nākamā reize var izrādīties daudz labāka par pirmo. Kā arī – ja Juusu te būtu bijusi 70. gadu beigās, kad pāris māju tālāk bija Bioloģijas fakultāte, tad es te vien dirnētu, ja tikai attiecīgajā semestrī būtu pie stipendijas ticis.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Kafejnīca JUUSU
Adrese: Alberta ielā 13
Atvērta: No 12.00 līdz 21.00; P slēgta
SESTDIENA ĒDA
Cepti nēģi 10,00
Līdakas zupa 6,00
Skābu kāpostu zupa 5,00
Kāpostu tītenis 6,00
Zandarta fileja 9,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
CĪŅA AR PAGRABU. Latviskajiem interjera elementiem pagaidām neizdodas vizuāli iesildīt pagraba indiskrētās sienas.