Likteņa lolots un sists, Kaspars Kambala ieguvis dvēseles mieru

Slavenie uzvārdi, kuru dēļ Barons kvartāls spēles kļuvušas izcili apmeklētas, ir divi: Kristaps Valters un Kaspars Kambala. Abi gan neslēpj, ka Latvijā spēlēs, kamēr nedabūs labākus līgumus citur. Tātad, ja gribat viņus redzēt laukumā, neatlieciet to uz citu reizi, jo tādas var arī nebūt.35 gadus vecais Kambala savulaik bija viens no labākajiem centriem Eiropā, leģendārs ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē kā bēdīgi slavenās "tusētāju paaudzes" pārstāvis. 2007.gadā viņš tika diskvalificēts uz diviem gadiem par kokaīna lietošanu, tādēļ uz laiku pārkvalificējās par bokseri, ringā beidzot iegūdams arī iekšēju pārliecību par saviem spēkiem. Tagad viņš no jauna atklāj Latviju, ieskaitot braukšanu ar tramvaju, priecājas par "savu tautumeitu" Zani, pamazām atgūst sportisko formu, kura pašlaik esot tikai 60 procentu no iespējamās. Droši vien arī tāpēc nācās piedzīvot zaudējumu spēlē, kurā komanda pārlieku centās spēlēt uz savu zvaigzni. Lai gan citāda spēle Kasparam nemaz nepatīk, šī iemesla dēļ dažs Latvijas izlases treneris izvairījies no viņa iekļaušanas izlasē. Likteņa lolots un arī smagi sists, dzeltenās preses rūpīgi aptekalēts gan prieka, gan sāpju brīžos, Kambala tagad apgalvo, ka savā mūžā esot diezgan izstrīdējies un nu ieguvis mieru un līdzsvaru. Kā tas arī piedien cilvēkam, ieejot vectēva kārtā.                    Pašlaik sēdi uz čemodāniem un jebkurā brīdī vari 24 stundu laikā doties prom, tiklīdz būs piedāvājums spēlēt?Jā, bet līdz šīs intervijas iznākšanai droši vien būšu tepat (smaida).Kas tev tagad ir svarīgāks, izvēloties piedāvājumu, - iespēja piepildīt sportiskās ambīcijas vai nauda? Ja izvēle būtu starp labāku komandu un mazāku naudu vai lielāku naudu vājākā komandā, ko tu izvēlētos?  Protams, labāku komandu. Pēdējos divus gadus spēlēju Turcijas otrajā līgā. Tās līmenis ir augsts, katrā komandā ir divi ārzemnieki, un pirmās sešas komandas otrajā līgā ir tikpat stipras kā pēdējās sešas pirmajā līgā. Mums bija ambīcijas vinnēt otro līgu un tikt tālāk, bet netikām. Vai basketbolā tev vēl ir lielas ambīcijas?Man vienmēr patīk vinnēt, bet ambīcijas ir diezgan ierobežotas. Man tūlīt būs 36 gadi, cerēt uz kaut ko baigi lielu būtu panaivi. Bet ir taču gadījumi, kad slavenas komandas piesaista veterānus konkrētās pozīcijās.Protams. Neteiksim, ka viņi nav pārliecināti par manu sportisko formu, drīzāk uztraucas par sadzīvi. Ko tad tu tādu dari sadzīvē, lai treneriem būtu iemesls uztraukties?Tādā ziņā liels kritiens, protams, bija mana diskvalifikācija.  Tā beidzās pirms pieciem gadiem.Šķiet, ka viņi domā tā: ja paņemsim Kambalu komandā, kurš ar viņu varēs tikt galā? Bet es jau neesmu bērns, kas jāauklē. Tagad Baronā spēlēju ar jauniem džekiem. Reāli es viņus, ja gribētu, varētu lamāt, bet tas nav mans stils. Labāk dalos ar padomu.  Savā karjerā sasniedzi visu, ko gribēji?Ja nebūtu bijusi diskvalifikācija, protams, būtu sasniedzis vairāk.Pats biji vainīgs?Ja tev iedod diskvalifikāciju, tātad atzīst pat vainīgu. Nekādu labu atbildi jūs par to no manis nedabūsiet, jo labas atbildes nav. Nevienam sportistam nenovēlu izjust to, ko izjutu, kad mani diskvalificēja.Kādas tobrīd bija tavas izjūtas?  No sākuma vispār nesapratu, ko just, jo nezināju, kas notiks, ko gaidīt... Ne klubs, ne aģents neko nezināja. Grūti pat izstāstīt, kā ir, kad vienu dienu tu esi viens no labākajiem Eiropas basketbolistiem, bet nākamajā dienā vairs neesi basketbolists, jo nedrīksti spēlēt. Ļoti labi atceros to brīdi. Mēs ar Fenerbahce bijām Maskavā spēlēt ar CSKA. Pēc treniņa sēdēju malā, dzēru ūdeni, kad pienāca komandas menedžeris un pateica: You are suspended indefinately (Tu esi atstādināts uz nenoteiktu laiku - red.). Tad zālē viss palika klusu.Kādu mācību no tā guvi?Guvu ļoti labu mācību, jo sāku boksēties un ar kulakiem izcīnīju respektu zālē. Ja diskvalifikācijas nebūtu, nebūtu aizgājis uz boksu. Reāli biju viens no spēcīgākajiem basketbolistiem Eiropā, bet iekšēji nejutos baigi spēcīgs, pārliecināts par savu spēku. Zināju, ka īsta spēka pārbaudījuma man nav bijis, kas ļautu pārliecināties, vai tiešām esmu spēcīgs cilvēks. Bokss to man palīdzēja saprast. Kopš boksa vairs neesmu ne ar vienu sakāvies.Tāpēc, ka neviens vairs negrib ar tevi kauties?Nē, vienkārši, ja situācija nonāk tuvu konfliktam, esmu par sevi pārliecināts un ar šo pārliecību varu situāciju atrisināt. Vai tagad seko līdzi Latvijas izlases spēlēm?Jā, pat biju aizgājis uz mājas spēli ar Zviedriju. Ja man jautā, kāda bijusi mana attieksme pret spēlēšanu izlasē, varu pateikt skaidri: tā nav bijis, ka nebūtu gribējis tur spēlēt. Cita lieta, ka man bija konflikts ar treneri Kārli Muižnieku...  Kāpēc tas radās?Muižnieks man gribēja pateikt apmēram tā: nezinu, cik daudz tu spēlēsi, un nedomā, ka tu spēlēsi 30 minūtes, mums ir jaunais komandas modelis, kurā visi spēlē 20 minūtes, nezinu, kā tu tajā vispār iekļausies.Nebiji gatavs spēlēt tikai 20 minūtes?Veči, es biju viens no labākajiem centriem Eiropā - un cilvēks, kuru ar ceļamkrānu nevarēja nocelt no laukuma, kad viņš pats spēlēja, un kurš lamājās, ja viņu gribēja nomainīt kaut vai piecas minūtes pirms beigām, labākajam centram Eiropā teiks, ka viņš neiederas komandas modelī? Tad uztaisi tādu komandu, lai tu varētu izmantot vienu no labākajiem centriem Eiropā, ja jau esi treneris! Nebija tā, ka es ietu treniņos stāstīt, ka esmu labākais Eiropā, bet, ja man sāk stāstīt kaut ko tādu, kā stāstīja Muižnieks, tad mums nav pa ceļam.  Visu sarunu ar Kasparu Kambalu lasiet žurnāla Sestdiena 10.-17.oktobra numurā!