Labi, ir viens mazs brīdis starp mēģinājumiem, — ilgi pētījis savu darbu sarakstu, brīvu stundiņu intervijai beigās atrod Jānis Jarāns. 25.jūnijā, tātad tūlīt pēc Jāņiem, viņam apaļi sešdesmit, bet tie publiski svinēti netikšot. Izrādās, jau no Miedziņa laikiem populārajam traģikomiķim, Imantas—Babītes, Jarānšova un citu iecienītu raidījumu veidotājam nepatīkot lieli pūļi. Toties darbs gan acīmredzot patīk tik ļoti, ka pāris beidzamos gadus Jarānam neesot atlicis laika ne makšķerēšanai, ne gofam, ne slēpošanai. Intervija notiek citas bijušās dailēnietes Ievas Pļavnieces restorānklubā Happy Days & Nights, kur Jarāns gatavojas savam piektajam Amerikas braucienam, uz skatuves ar Raimondu Vazdiku un Gunti Veitu mēģinot komēdiju Precies, māsiņ!.
Fragments no intervijas:
Kur tu liec naudu?
Ļoti daudz ceļoju pa salām: Kanāriju salas, Singapūra, Bali sala, kur uzzināju, no kurienes esmu nācis, jo tur ir ugunsdeja, dejotāji vārtās pa uguni un transā sauc: "Jāran, jāran!" Mēs ar kundzi ķeram lētās aviobiļetes, parasti ne dārgākas par simt eiro. Ja tu ceļo caur tūrisma aģentūrām, tas maksā tūkstošus un tevi ved kā aitu baru, bet mēs braucam par dažiem simtiem. Sieva strādā bibliotēkā, viņa šad tad ieskatās kompī, un, kad ierauga kādu variantu, man zvana: pēc trim mēnešiem par simt eiro varam tikt uz Ameriku, ņemam? Es saku — ņemam, un apzvanu savus producentus: pēc trim mēnešiem nebūšu. Apzvanu arī teātrus, kuros esmu uz līguma, un viņi saka: labi, neliksim tad un tad tev izrādes. Tātad varu braukt. Normāls aktieris to nevar, viņš... nav jau labi tā teikt, bet viņš būtībā ir vergs. Kā viņš augustā ieiet teātrī, tā pēc Jāņiem tiek ārā. Tad tu vari paskatīties uz bērniem, salabot jumtu un pēc tam atkal atpakaļ teātrī. Bet man ir tas vecums, kad dzīvi vajag baudīt — to sapratu jau pirms desmit gadiem. Un, ja tu vēl spēlē to, ko gribi spēlēt, un tev ir pilna zāle un cilvēki apmierināti, un, ja pats esi apmierināts, un honorārs normāls... Protams, tas, ko es daru, tā nav māksla.
Kas tad tas ir?
Izklaide, humors.
Humors nav māksla?
(Smejas.) Vai tad kādreiz tiek apbalvota kāda komēdija? Tas nekas, ja ir pilnas zāles, ja desmit gadus ar Aināru Ančevski komēdiju Alu cilvēks esmu spēlējis kādiem 900 000 skatītājiem...
Paga, tu pats domā, ka tas, ko tu dari, nav māksla, vai to tev kāds no malas saka?
Nu, es taču žurnālus lasu, medijiem sekoju.
Bet, kad tu spēlē, tu to dari ar domu "šitā nav māksla"?
Nē. Ja es redzu, ka smaidīgi cilvēki spiež man roku un saka, ka labi atpūtušies, man ir bauda.
Tu pats izvēlies, ko spēlēt?
Teiksim tā — man piedāvā. Piemēram, pirms sešiem gadiem Lauris Gundars piedāvāja spēlēt Indrānu. Prasīju, vai viņš tiešām manī redz Indrānu. Viņš saka: jā, redzu, tu to varēsi.
Pats tad šaubījies, vai varēsi?
Nu, bet man jau ir zīmogs uz pieres uzlikts, ka es esmu tikai komiķis... Tie daži, kas ar mani kopā strādājuši, zina, ko es varu izdarīt. Par Indrānu mani toreiz nominēja kā gada labāko aktieri. Tikai nominēja, protams, jo tas, ko Jarāns dara, tā nav māksla. Nupat Valmieras teātrī spēlēju Laura Gundara lugā Vienādas asinis. Finālā kundzītes raud, es raudu... Pēc tam man nāk klāt: nezinājām, ka jūs arī tā varat...
Tātad esi ne tikai komiķis?
Esmu traģikomiķis. Tie, kas mani nepazīst, domā, ka esmu tikai komiķis: "Nu, Imanta–Babīte, uztaisi kādu joku!"
Kā traģikomiķis jūtas pirms 60 gadu jubilejas?
Cik, cik man ir gadu? Man ir 35 gadi!
Nu jau tu kā dāma klīrējies.
Nē, es tā jūtos. Tu man prasīji, kā es jūtos.
Aktiera profesijas jaukums laikam ir tas, ka jebkurā vecumā var spēlēt.
Tas atkarīgs no tā, kā tu kop savu miesu un dvēseli. Pazīstu dažus aktierus, kas ir jaunāki par mani, bet jau astoņdesmitgadīgi. Ja aiziet tikai alus un šņabis, un "tas ir mēsls un šitas ir mēsls, UgunsGrēks ir sūds, un viss ir mēsli", tad arī pats kļūst tāds.
Nekad neesi ļāvies tādam noskaņojumam?
Nē, jo tad tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja tu sēdēsi un tikai domāsi, ka tevi nekur neaicina tāpēc, ka viss ir mēsli un neviens nezina, cik tu esi talantīgs, tad varēsi ilgi sēdēt mājās, jo tādam nūģim jau neviens nezvana.
Kad kļuvi plaši pazīstams? No Imantas–Babītes laikiem?
Ar to sākās.
Vietne YouTube ir gandrīz kā jūsu virtuālais muzejs.
Tur ir viena simtā daļa no tā, ko mēs ar Daini Porgantu esam izdarījuši, un no Miedziņa ir palikusi varbūt tikai miljonā daļa, pāris raidījumu no 12 gadu darba.
Vai tevi kā Miedziņu vēl atceras?